Izvēloties pareizās pākšu pupiņu šķirnes, ražu var vākt groziem – lūk, trīs pārbaudīti veidi, kas neprasa lielas pūles un lieliski garšo gan vasarā, gan ziemas krājumos.
Marta beigās parasti pārskatu sēklu krājumus un plānoju dārza darbus. Pākšu pupiņas mūsu mājās ir iecienītas, jo tās aug ātri un neprasa lielu ņemšanos. Pa šiem gadiem esmu izmēģinājis daudz ko, bet dārzā ir palikušas tikai dažas šķirnes, kas tiešām nepieviļ ne ražas, ne garšas ziņā.
Kāpēc izvēlēties pākšu pupiņas savam dārzam
Pākšu jeb sparģeļpupiņas ir viens no vienkāršākajiem dārzeņiem, ko var iestādīt savā pagalmā. Tās ir jaunas pupiņu pākstis, ko ēd veselas, pirms pašas pupiņas kļuvušas cietas un lielas. Man patīk, ka tās ir viegli pagatavojamas un tām ir maiga garša. Tās lieliski garšo gan tvaicētas, gan vienkārši apceptas uz pannas ar nelielu sviesta gabaliņu un rīvmaizi.
Turklāt pupiņas ir dārznieka draugs ne tikai ražas dēļ. To sakņu sistēma uzlabo augsni, piepildot to ar slāpekli, kas ir noderīgi nākamā gada ražai. Es parasti tās sēju starp citām kultūrām, jo tās neaizņem daudz vietas un labi sadzīvo ar kaimiņiem. Šķirnes izvēle šeit ir izšķiroša, lai pākstis būtu maigas un bez šķiedrām.
Klasiskā un uzticamā ‘Maxidor’
Viena no pirmajām šķirnēm, ko sēju katru gadu, ir ‘Maxidor’. Tā ir krūmu tipa pupiņa ar koši dzeltenām, taisnām pākstīm. Man tā patīk, jo pākstis ir ļoti viegli pamanāmas zaļajās lapās, kas ievērojami atvieglo ražas vākšanu. Šī šķirne ir agra, tāpēc pirmos grozus var vākt jau samērā drīz pēc sējas.
‘Maxidor’ izceļas ar to, ka pākstīm nav nepatīkamo stiegru. Tās ir maigas un gaļīgas, turklāt tās ilgi nepaliek cietas, ja nepaspējat tās novākt tieši tajā pašā dienā. Šīs pupiņas ir izcilas saldēšanai – ziemā tās garšo gandrīz tāpat kā tikko no dobes plūktas. Krūmi ir kompakti un stingri, tāpēc tiem nav vajadzīgi nekādi balsti.
Zaļā ražas karaliene ‘Ferrari’
Nākamā izvēle manā sarakstā ir šķirne ‘Ferrari’. Tās ir zaļas, samērā tievas un garas pākstis, ko dēvē arī par franču tipa pupiņām. Šī šķirne ir vienkārši apbrīnojama savas ražības dēļ – krūmi burtiski nolīkst zem pākšu svara. Tās ir smalkākas par dzeltenajām, taču garšas ziņā ļoti bagātīgas.
Šīs pupiņas es parasti izvēlos konservēšanai un sautējumiem, jo tās lieliski saglabā savu struktūru arī pēc termiskas apstrādes. ‘Ferrari’ ir diezgan izturīga pret slimībām, kas nozīmē mazāk raižu dārzniekam. Pat ja vasara gadās lietaināka un vēsāka, šī šķirne nodrošina stabilu rezultātu. Galvenais ir tās regulāri nolasīt, lai augs turpinātu ziedēt.
Gaļīgā un garšīgā ‘Berggold’
Trešā šķirne, ko vienmēr sēju, ir ‘Berggold’. Tā ir vēl viena dzelteno krūmu pupiņu šķirne, bet ar nedaudz “gaļīgākām” un biezākām pākstīm. Tās ir izcili sulīgas. Man šī šķirne patīk tās izteiktās “pupiņu garšas” dēļ, kas labi sader ar dažādām mērcēm un gaļas ēdieniem.
‘Berggold’ ir ļoti pateicīga audzēšanai, jo sēklas dīgst vienmērīgi un krūmi aug spēcīgi. Pākstis veidojas lielās grupās, tāpēc ražas novākšana iet raiti. Tāpat kā pārējām manis izvēlētajām šķirnēm, arī šai nav šķiedru, kas padara tās ēšanu par prieku. Tās ir tieši tādas pākšu pupiņas, kādas mēs atceramies no bērnības vecmāmiņas dārzā.
Kā nodrošināt labu ražu
Lai pupiņas tiešām varētu vākt pilniem groziem, ir daži sīkumi, ko ievēroju. Pākšu pupiņas ir siltummīles, tāpēc es tās sēju tikai tad, kad zeme ir kārtīgi iesilusi – parasti maija vidū vai pat beigās. Ja sēklu ieliek aukstā un slapjā zemē, tā vienkārši sapūs.
Vēl viens noslēpums ir regulāra ražas vākšana. Jo biežāk jūs nolasāt gatavās pākstis, jo vairāk augs saspringst veidot jaunas. Ja ļaujat pupiņām sakalst pākstīs, augs uzskata, ka cikls ir beidzies, un pārtrauc ražošanu. Tāpēc es eju cauri dobēm ik pēc pāris dienām.
Sēšanas un kopšanas pamati
Sēj saulainā un no vēja aizsargātā vietā.
Ievēro apmēram 10 centimetru attālumu starp augiem.
Nodrošini regulāru laistīšanu ziedēšanas laikā, ja vasara ir sausa.
Ravēšana ir svarīga tikai pašā sākumā, kamēr krūmiņi paaugas un nosedz zemi.
Pupiņas pašas bagātina augsni, tāpēc papildu mēslošana parasti nav nepieciešama.
