Gandrīz trīs gadus pavadīju, dzīvojot pie meitas ārzemēs. Tikmēr dēls ar savu ģimeni palika Latvijā un pieskatīja manu dzīvokli. Kādu dienu znots man pavēstīja:
— Mēs ar tavu meitu visu pārrunājām. Smagākais posms ir aiz muguras, Kandavā tagad valda miers. Domājam, ka tev pienācis laiks atgriezties mājās.
Tas man bija īsts pārsteigums, bet tajā brīdī es vēl nezināju, ka mājās mani sagaida vēl viens pārsteigums no dēla. Tagad es esmu skumjā situācijā un nezinu, ko darīt. Stāstu savu stāstu un ceru, ka jūs man palīdzēsiet.⬇️
Mana meita Agita kopš 2008. gada dzīvo ārzemēs. Tur viņa satika savas dzīves lielo mīlestību.
Viņi apprecējās, izveidoja saskanīgu un harmonisku ģimeni, un 2022. gadā Agita negaidīti piedāvāja man pārcelties pie viņiem.
– Mammu, tev šeit būs labāk, – viņa mani pārliecināja pa telefonu. – Un arī mazbērni būs laimīgi tevi redzēt katru dienu.
Ilgi šaubījos, bet galu galā piekritu. Dzīvojot pie meitas, es rūpējos par mazbērniem, gatavoju ēdienu visai ģimenei un uzturēju kārtību mājās.
Meita ar vīru devās prom agri no rīta un atgriezās tikai vakarā. Taču kādu dienu viss mainījās.
Filips, vienmēr pieklājīgs, bet atturīgs, pēkšņi vakariņās paziņoja man:
– Mēs ar Agitu visu esam apsprieduši. Grūtākais laiks ir garām, Kandavā tagad ir mierīgi. Mēs domājam, ka tev ir pienācis laiks atgriezties mājās.
Es nespēju atrast sevī spēku iebilst. Nopirku biļetes un atgriezos Latvijā.
Taču mājās mani gaidīja vēl viens pārsteigums.
Kad es iegāju savā vienistabas dzīvoklī, tur mani sagaidīja dēls.
– Andrej?! – es apmulsusi jautāju.
Izrādījās, ka viņš bija izšķīries no sievas, atstājis viņai dzīvokli un… pārcēlies pie manis. Taču visvairāk mani pārsteidza kas cits…
…mājās bija vēl viena sieviete, Inga. Andreja sieva. Vai, precīzāk, līgava. Patiesībā – jau viņa gaidāmā bērna māte.
– Dēliņ, vai tu vismaz nevarēji vispirms ar mani apspriesties? – es sašutusi jautāju.
– Mammu, tevis taču nebija!
– Bet vai tad telefonu nav?
– Es negribēju tevi traucēt…
– Un kā man tagad reaģēt uz to, ka manā mājā saimnieko sveša sieviete?
Andrejs sarauca pieri:
– Mamma, tā nav sveša sieviete, – Andrejs nomurmināja, saraukdams pieri. – Tā ir mana ģimene. Mums nav kur citur iet.
Es smagi nolaidos uz dīvāna, cenšoties aptvert situāciju. Dzīvot trijatā mazā vienistabas dzīvoklī? Un kad piedzims bērns? Kur mēs visi satilpsim?
Es piezvanīju Agitai, cerot, ka viņa piedāvās man atgriezties Anglijā. Taču viņas balss bija auksta:
– Mammu, piedod, bet tas nav iespējams. Tu jau aizbrauci. Mēs esam pieraduši dzīvot divatā.
Tā es nonācu slazdā. Dienā klīstu pa pilsētu, bet naktī guļu uz saliekamās gultas virtuvē. Inga uzreiz lika saprast, kas tagad šeit ir saimniece.
Es nepadodos, cenšos atrast vismaz kādu pagaidu darbu. Bet vecums nav manā pusē.
Andrejs smagi nopūtās:
– Mammu, nu kāpēc tu tā… Mēs taču esam ģimene, un tas viss ir tikai uz laiku.
Taču man bija grūti ar to samierināties. Dzīvoklī viss šķita svešs – mantas, kas nebija manas, Ingas balss, kas noteica kārtību virtuvē. Es jutos kā lieka savā pašas mājā.
Tajā naktī ilgi nevarēju aizmigt, domājot tikai par vienu: vai man tiešām vairs nav vietas savā dzīvē?
Viņš apvainojās. Bet tā taču ir patiesība.
Katru dienu pieķeru sevi pie domas: cik ilgi es vēl varēšu to paciest? Kā atrast izeju?
Šis stāsts ir par to, kā dzīve var negaidīti mainīties un cik grūti dažkārt ir atrast savu vietu pat tur, kur agrāk juties kā mājās. Dažreiz tuvākie cilvēki neapzināti izstumj mūs no mūsu pašu dzīves, un nākas meklēt jaunu risinājumu, pat ja tas šķiet netaisnīgi.
Ko jūs darītu manā vietā? Vai kādam ir bijusi līdzīga pieredze? Lūdzu, dalieties komentāros – kā man dzīvot tālāk?
