…mājās bija vēl viena sieviete, Inga. Andreja sieva. Vai, precīzāk, līgava. Patiesībā – jau viņa gaidāmā bērna māte.
– Dēliņ, vai tu vismaz nevarēji vispirms ar mani apspriesties? – es sašutusi jautāju.
– Mammu, tevis taču nebija!
– Bet vai tad telefonu nav?
– Es negribēju tevi traucēt…
– Un kā man tagad reaģēt uz to, ka manā mājā saimnieko sveša sieviete?
Andrejs sarauca pieri:
– Mamma, tā nav sveša sieviete, – Andrejs nomurmināja, saraukdams pieri. – Tā ir mana ģimene. Mums nav kur citur iet.
Es smagi nolaidos uz dīvāna, cenšoties aptvert situāciju. Dzīvot trijatā mazā vienistabas dzīvoklī? Un kad piedzims bērns? Kur mēs visi satilpsim?
Es piezvanīju Agitai, cerot, ka viņa piedāvās man atgriezties Anglijā. Taču viņas balss bija auksta:
Ja sapnī redzat aizgājušu tuvinieku, bet neredzat viņa seju, tas var liecināt par ko sliktu
– Mammu, piedod, bet tas nav iespējams. Tu jau aizbrauci. Mēs esam pieraduši dzīvot divatā.
Tā es nonācu slazdā. Dienā klīstu pa pilsētu, bet naktī guļu uz saliekamās gultas virtuvē. Inga uzreiz lika saprast, kas tagad šeit ir saimniece.
Es nepadodos, cenšos atrast vismaz kādu pagaidu darbu. Bet vecums nav manā pusē.
Andrejs smagi nopūtās:
– Mammu, nu kāpēc tu tā… Mēs taču esam ģimene, un tas viss ir tikai uz laiku.
Taču man bija grūti ar to samierināties. Dzīvoklī viss šķita svešs – mantas, kas nebija manas, Ingas balss, kas noteica kārtību virtuvē. Es jutos kā lieka savā pašas mājā.
Tajā naktī ilgi nevarēju aizmigt, domājot tikai par vienu: vai man tiešām vairs nav vietas savā dzīvē?
Viņš apvainojās. Bet tā taču ir patiesība.
Katru dienu pieķeru sevi pie domas: cik ilgi es vēl varēšu to paciest? Kā atrast izeju?
Šis stāsts ir par to, kā dzīve var negaidīti mainīties un cik grūti dažkārt ir atrast savu vietu pat tur, kur agrāk juties kā mājās. Dažreiz tuvākie cilvēki neapzināti izstumj mūs no mūsu pašu dzīves, un nākas meklēt jaunu risinājumu, pat ja tas šķiet netaisnīgi.
Ko jūs darītu manā vietā? Vai kādam ir bijusi līdzīga pieredze? Lūdzu, dalieties komentāros – kā man dzīvot tālāk?
