Ierodoties galamērķī, es atvēlēju sev nedaudz laika atelpai, bet pēc tam devos uz viesnīcas reģistrāciju. Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz pūļu man prasīja noskaidrot numuru, kurā, iespējams, bija apmeties mans vīrs.
Godīgi sakot, man nācās samaksāt administratoram, bet tas noteikti bija tā vērts.
Es nogaidīju vakaru un klusi pieklauvēju pie numura durvīm. Pēc brīža tās atvēra Armands, un aiz viņa atskanēja sievietes balss: “Dārgais, kas tur tik vēlu?”
Tajā brīdī man viss kļuva skaidrs.
Es uzreiz atpazinu šo balsi – tā piederēja Madarai. Skaidra un pārliecinoša, tā neatstāja vietu šaubām.
Mans vīrs mani piekrāpa, un visvairāk sāpēja tas, ka tā bija mana tuvākā draudzene.
“Un cik ilgi tas jau turpinās?” – ar grūtībām izspiedu no sevis, skatoties tieši vīram acīs.
Viņš tikai klusējot papurināja galvu.
Telpā iestājās tāds klusums, ka pat Madara iznāca apskatīties, kas notiek ar viņas “mīļumiņu”.
Ieraugot mani, viņa tikai viegli iesmējās un noteica: “Tātad tāpēc tev vajadzēja naudu.”
Man nebija ne mazākās vēlēšanās skaidroties vai meklēt atbildes. Viss jau bija skaidrs.
Es nolēmu atgriezties mājās ar tuvāko reisu, savācu savas mantas un bez vārda atstāju viesnīcu.
Uzzināju, kāpēc nedrīkst ieslēgt veļasmašīnu divas reizes pēc kārtas un tagad izstāstu to visiem
Morāle: Reizēm dzīve pati atklāj patiesību, pat ja mēs to nevēlamies redzēt. Svarīgākais ir saglabāt pašcieņu un iet tālāk.
Ko man darīt tālāk? Dalieties savos padomos un domās komentāros!
