Manā dzīvoklī ieradās apmēram desmit viesu. Visi bija lieliskā omā – skaļi, dzīvespriecīgi un ar smaidiem sejās.
Viens pēc otra viņi pienāca pie manis, apskāva un sveica mani jubilejā. Taču neviens nepasniedza dāvanas. Es tikai viegli paraustīju plecus, cenšoties neslēpt savu pārsteigumu.
– Mammu, daudz laimes jubilejā! – teica mana meita Olita un mani apskāva.
– Terēze, lai veselība tev turas vēl simts gadus, novēlēja znots Ivars, kurš jau bija paguvis no galda paķert kanapē.
Pacietīgi gaidīju, kad visi apsveikumi beigsies, bet no dāvanām joprojām nebija ne miņas. Tikai tad, kad vedekla Maira teica pēdējo vārdu, viņa man pasniedza nelielu dāvanu maisiņu.
– Tas ir no mums visiem! Ceram, ka tev patiks un nebūs problēmu ar izmēru! viņa teica ar saspringtu smaidu.
Es paskatījos iekšā. Mana sirds sāka dauzīties no ziņkārības. Ko gan vērtīgu viņi visi kopā man sarūpējuši? Maisiņā bija izšūta blūze. Sniegbalta, roku darbs, ar sarkaniem un melniem rakstiem. Šķiet skaisti, bet vai to es gaidīju?
Lai jūs saprastu, dāvanai bija “sametušies” Olita un Ivars, vedekla, mans dēls un radinieki, kas bija ieradušies viesos. Es patiesi ticēju, ka uz manu sešdesmito dzimšanas dienu viņi man uzdāvinās ko grandiozāku. Manā galvā zīmējās bilde par jaunu plazmas televizoru vai vismaz braucienu uz sanatoriju. Un te… tikai izšūts krekls.
– Ak, cik skaisti! – iesaucās mana vīra māsa Elza, pamanījusi manu apjukušo sejas izteiksmi. – Mēs tik ļoti centāmies, ilgi izvēlējāmies! Šis ir ekskluzīvs tērps!
Es mēģināju smaidīt, bet mani bija pārņēmusi visaptveroša vilšanās sajūta.
– Paldies, dāvana ir ļoti.skaista, es saspringti atbildēju…
Meita pienāca pie manis un teica, ka dāvana ir roku darbs un ka visi cerējuši, ka man tā patiks.
Es atbildēju, ka man patīk, bet sirds bija smaga un teicu, ka biju iztēlojusies mazliet savādāku dāvanu savā apaļajā jubilejā.
– Savādāku? – svaine Elza ar aizvainojumu balsī iejaucās. – Šī blūze maksā lielu naudu! Mēs domājām, ka šī velte būs tev kaut kas neaizmirstams.
Es pamāju, bet savās domās jau biju pie tik rūpīgi klātā svētku galda. Es tik ļoti centos! Nopirku gardumus, pagatavoju greznu cienastu, iztērēju daudz naudas. Un te saņemu dāvānā izšūtu blūzi. Vai tas ir tas, par ko es sapņoju?
Pēc vakariņām, kad sāka ierasties viesi, es paliku viena ar Olitu.
– Mammu, kas noticis? Tu visu vakaru biji tik klusa…
– Olita, saki godīgi, vai dāvanu izvēlējās Elza? – jautāju tieši.
Meita samulsa…
Šķir otru lapu, lai uzzin;ātu, kā viss beidzās
