Manā dzīvoklī ieradās apmēram desmit viesu. Visi bija lieliskā omā – skaļi, dzīvespriecīgi un ar smaidiem sejās.
Viens pēc otra viņi pienāca pie manis, apskāva un sveica mani jubilejā. Taču neviens nepasniedza dāvanas. Es tikai viegli paraustīju plecus, cenšoties neslēpt savu pārsteigumu.
– Mammu, daudz laimes jubilejā! – teica mana meita Olita un mani apskāva.
– Terēze, lai veselība tev turas vēl simts gadus, novēlēja znots Ivars, kurš jau bija paguvis no galda paķert kanapē.
Pacietīgi gaidīju, kad visi apsveikumi beigsies, bet no dāvanām joprojām nebija ne miņas. Tikai tad, kad vedekla Maira teica pēdējo vārdu, viņa man pasniedza nelielu dāvanu maisiņu.
– Tas ir no mums visiem! Ceram, ka tev patiks un nebūs problēmu ar izmēru! viņa teica ar saspringtu smaidu.
Es paskatījos iekšā. Mana sirds sāka dauzīties no ziņkārības. Ko gan vērtīgu viņi visi kopā man sarūpējuši? Maisiņā bija izšūta blūze. Sniegbalta, roku darbs, ar sarkaniem un melniem rakstiem. Šķiet skaisti, bet vai to es gaidīju?
Lai jūs saprastu, dāvanai bija “sametušies” Olita un Ivars, vedekla, mans dēls un radinieki, kas bija ieradušies viesos. Es patiesi ticēju, ka uz manu sešdesmito dzimšanas dienu viņi man uzdāvinās ko grandiozāku. Manā galvā zīmējās bilde par jaunu plazmas televizoru vai vismaz braucienu uz sanatoriju. Un te… tikai izšūts krekls.
– Ak, cik skaisti! – iesaucās mana vīra māsa Elza, pamanījusi manu apjukušo sejas izteiksmi. – Mēs tik ļoti centāmies, ilgi izvēlējāmies! Šis ir ekskluzīvs tērps!
Es mēģināju smaidīt, bet mani bija pārņēmusi visaptveroša vilšanās sajūta.
– Paldies, dāvana ir ļoti.skaista, es saspringti atbildēju…
Meita pienāca pie manis un teica, ka dāvana ir roku darbs un ka visi cerējuši, ka man tā patiks.
Es atbildēju, ka man patīk, bet sirds bija smaga un teicu, ka biju iztēlojusies mazliet savādāku dāvanu savā apaļajā jubilejā.
– Savādāku? – svaine Elza ar aizvainojumu balsī iejaucās. – Šī blūze maksā lielu naudu! Mēs domājām, ka šī velte būs tev kaut kas neaizmirstams.
Es pamāju, bet savās domās jau biju pie tik rūpīgi klātā svētku galda. Es tik ļoti centos! Nopirku gardumus, pagatavoju greznu cienastu, iztērēju daudz naudas. Un te saņemu dāvānā izšūtu blūzi. Vai tas ir tas, par ko es sapņoju?
Pēc vakariņām, kad sāka ierasties viesi, es paliku viena ar Olitu.
– Mammu, kas noticis? Tu visu vakaru biji tik klusa…
– Olita, saki godīgi, vai dāvanu izvēlējās Elza? – jautāju tieši.
Meita samulsa.
– Nu jā. Viņa teica, ka tas būšot simboliski un atbilstoši tavam vecumam.
– Manam vecumam? – biju sašutusi. – Tātad es jau esmu tik veca, ka jūs nevarat man uzdāvināt kaut ko modernu? Kāpēc tu nevarēji izvēlēties kaut ko noderīgu? Jaunu televizoru, piemēram! Vai vismaz kaut ko mājai!
– Mammu, tev taču vienmēr ir patikušas izšūtas blūzes.
– Olita, es novērtēju izšūtas blūzes, bet ne jau kā dāvanu lielā jubilejā! Tas nepavisam nav tas, ko es gaidīju. Es centos sarūpēt svinību galdu, iztērēju daudz naudas, gribēju pārsteigt, bet jūs pasniedzat man kaut kādu izšūtu blūzi, es paudu sašutumu.
Olita nopūtās.
– Mammu, bet šī dāvana ir no sirds. Mēs visi kopā izvēlējāmies, gribējām tevi iepriecināt.
Es aizdomājos. Varbūt es pārspīlēju? Varbūt velte dzimšanas dienā nemaz nav tik slikta, bet manas cerības bija citādas?
Dārgais lasītāj, kā tu reaģētu uz šādu dāvanu nozīmīgā jubilejā? Vai ir svarīgi, kas tieši tev tiek dāvāts, vai galvenais ir viesu uzmanība? Dalies, lūdzu, savā viedoklī komentāros un atzīmē rakstu ar “patīk”, ja tas tev lika padomāt par patiesām vērtībām!
