Manā nelielajā dzīvoklī pamazām saradās krietns pulks ciemiņu – kopumā ap desmit tuvu draugu un paziņu. Telpu acumirklī piepildīja pacilāta gaisotne; visi bija neparasti labā noskaņojumā, čaloja cits caur citu un staroja dzīvespriekā, sejās rotājoties platiem, sirsnīgiem smaidiem.
Viesi viens pēc otra mēroja ceļu pie manis, lai cieši apskautu un veltītu siltus vārdus sakarā ar manu nozīmīgo jubileju. Tomēr svinību gaitā es pamanīju kādu savādu niansi – nevienam rokās nebija ne mazākā iesaiņojuma vai ziedu pušķa; izskatījās, ka dāvanas šoreiz neviens nebija sarūpējis. Es neizpratnē tikai viegli paraustīju plecus un centos neizrādīt savu samulsumu, paturot pārsteigumu pie sevis.
Mammu, daudz laimes jubilejā! – teica mana meita Olita un mani apskāva.
Lasi arī: Ar ko kopā sagaidīt Jauno gadu, lai 2026. gadā veiktos: padoms katrai Zodiaka zīmei
Terēze, lai labssajūta turas vēl simts gadus, – vēlēja znots Ivars, jau paķēris kanapē no galda.
Pacietīgi gaidīju, kad visi apsveikumi beigsies, bet no dāvanām joprojām nebija ne smakas. Tikai tad, kad vedekla Maira pateica pēdējo vārdu, viņa beidzot man iedeva nelielu dāvanu maisiņu.
“Nāc ciemos, bet kaut kur citur” jeb kāpēc es neaicinu ciemiņus savās mājās
Tas ir no mums visiem! Ceram, ka tev patiks un nebūs problēmu ar izmēru! – viņa teica, uzsmaidot ar nelielu saspringumu sejā.
Es paskatījos maisiņā, un sirds sāka pukstēt ātrāk no ziņkārības. Ko tad viņi visi kopā man bija sagādājuši? Maisiņā bija izšūta blūze – sniegbalta, ar sarkaniem un melniem rakstiem. Izskatījās labi, bet vai tas bija tas, ko es gaidīju?
Lai saprastu, dāvanu bija sarūpējuši visi kopā – Olita, Ivars, vedekla, mans dēls un radinieki, kas bija ieradušies viesos. Es patiešām cerēju, ka uz manu sešdesmito dzimšanas dienu viņi man uzdāvinās kaut ko grandiozāku. Manā prātā zīmējās plazmas televizors vai vismaz ceļojums uz sanatoriju. Un te… tikai izšūts krekls.
Ak, cik skaisti! – iesaucās mana vīra māsa Elza, pamanot manu apjukušo sejas izteiksmi. – Mēs tik ļoti centāmies, ilgi izvēlējāmies! Šis ir ekskluzīvs tērps!
Es protams mēģināju smaidīt, bet mani pilnībā pārņēma iekšējs tukšums.
Paldies, dāvana ir ļoti skaista, – es atbildēju, cenšoties saglabāt mieru…
Klusais aizvainojums pie svētku galda
Sēžot pie bagātīgi klātā galda, es nespēju nedomāt par to, cik daudz pūļu biju ieguldījusi šajā vakarā. Nedēļu iepriekš es rūpīgi plānoju ēdienkarti, meklēju svaigākās sastāvdaļas un pavadīju divas pilnas dienas pie plīts. Es vēlējos, lai manā 60 gadu jubilejā viss būtu perfekti – no mājas galerta līdz pat sarežģītajai kūkai ar vārīto krēmu.
Vērojot, kā ciemiņi ar baudu tiesā manus gatavotos labumus un slavē manu saimnieces prasmi, manī brieda rūgtums. Es domāju par savu veco televizoru viesistabā, kuram ekrāna stūrī jau gadu bija dīvains pleķis. Es biju devusi mājienus, ka būtu tik patīkami skatīties vakar ziņas skaidrā attēlā. Es biju cerējusi uz kaut ko praktisku, kaut ko, kas atvieglotu manu ikdienu vai sniegtu pelnītu atpūtu. Bet tā vietā es saņēmu apģērba gabalu, kuru, visticamāk, uzvilkšu labi ja reizi gadā uz Jāņiem vai valsts svētkiem.
Meita pienāca man klāt un sacīja, ka dāvana ir roku darbs, un visi cerējuši, ka tā man patiks.
Es atbildēju, ka man patīk, bet sajutu nelielu smagumu sirdī, un piebildu, ka biju iztēlojusies mazliet citādāku dāvanu savā apaļajā jubilejā.
Savādāku? – iejaucās svaine Elza, balsī skanot vilšanās tonī. – Šī blūze ir ļoti dārga! Mēs domājām, ka šī dāvana būs tev kaut kas īpašs un neaizmirstams.
Es pamāju, bet prātā jau biju pie svētku galda, ko tik rūpīgi sagatavojusi. Es tiešām centos! Nopirku gardumus, pagatavoju greznu cienastu, iztērēju daudz naudas. Un tad man uzdāvināja izšūtu blūzi. Vai tiešām tas ir tas, par ko es sapņoju?
Kad gaidas nesakrīt ar realitāti
Pēc vakariņām, kad viesi sāka pamazām doties mājās, es paliku viena ar Olitu. Mūsu starpā valdīja dīvains klusums, ko pārtrauca tikai trauku šķindoņa, man tos novācot no galda.
Mammu, kas noticis? Kāpēc tu visu vakaru biji tik klusa… – Olita beidzot jautāja, palīdzot man nest šķīvjus uz virtuvi.
Olita, pasaki godīgi, vai dāvanu izvēlējās Elza?” – jautāju, neslēpjot savu ziņkāri.
Meita šķita apjukusi.
Jā, viņa teica, ka tas būs simboliski un atbilstoši taviem gadiem…
ŠĶir otru lapu, lai lasītu tālāk
