Manā dzīvoklī ienāca ap desmit viesu. Visi bija lieliskā noskaņojumā – trokšņaini, dzīvespriecīgi, ar plašiem smaidiem sejās.
Viens pēc otra pienāca pie manis, apskāva un apsveica jubilejā. Bet dāvanas, kā izrādījās, neviens nenesa. Es tikai paraustīju plecus, cenšoties noslēpt savu pārsteigumu.
– Mammu, daudz laimes jubilejā! – teica mana meita Olita un mani apskāva.
– Terēze, lai labssajūta turas vēl simts gadus, – vēlēja znots Ivars, jau paķēris kanapē no galda.
Pacietīgi gaidīju, kad visi apsveikumi beigsies, bet no dāvanām joprojām nebija ne smakas. Tikai tad, kad vedekla Maira pateica pēdējo vārdu, viņa beidzot man iedeva nelielu dāvanu maisiņu.
Maijā siltumnīcā lieku plastmasas pudeles ar ūdeni, bet ne laistīšanai – stāstu kāpēc tā daru
– Tas ir no mums visiem! Ceram, ka tev patiks un nebūs problēmu ar izmēru! – viņa teica, uzsmaidot ar nelielu saspringumu sejā.
Es paskatījos maisiņā, un sirds sāka pukstēt ātrāk no ziņkārības. Ko tad viņi visi kopā man bija sagādājuši? Maisiņā bija izšūta blūze – sniegbalta, ar sarkaniem un melniem rakstiem. Izskatījās labi, bet vai tas bija tas, ko es gaidīju?
Lai saprastu, dāvanu bija sarūpējuši visi kopā – Olita, Ivars, vedekla, mans dēls un radinieki, kas bija ieradušies viesos. Es patiešām cerēju, ka uz manu sešdesmito dzimšanas dienu viņi man uzdāvinās kaut ko grandiozāku. Manā prātā zīmējās plazmas televizors vai vismaz ceļojums uz sanatoriju. Un te… tikai izšūts krekls.
– Ak, cik skaisti! – iesaucās mana vīra māsa Elza, pamanot manu apjukušo sejas izteiksmi. – Mēs tik ļoti centāmies, ilgi izvēlējāmies! Šis ir ekskluzīvs tērps!
Es protams mēģināju smaidīt, bet mani pilnībā pārņēma iekšējs tukšums.
– Paldies, dāvana ir ļoti skaista, – es atbildēju, cenšoties saglabāt mieru…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
