„Manam vecumam?” – biju pārsteigta un nedaudz izbrīnīta. – „Tātad esmu jau tik veca, ka nevarat man uzdāvināt kaut ko mūsdienīgu? Kāpēc tu neizvēlējies kaut ko praktisku? Jaunu televizoru, piemēram! Vai vismaz kaut ko mājai!”
Mammu, tev taču vienmēr ir patikušas izšūtas blūzes, vai ne?
Olita, es novērtēju izšūtas blūzes, tās tiešām ir skaistas, bet lielai jubilejai biju iedomājusies ko citādu. Es tik ļoti centos sagatavot svinības un iepriecināt visus, un tad šī dāvana mani mazliet pārsteidza.
Olita nopūtās. Viņas skatienā parādījās nogurums.
Mammu, mēs šo dāvanu izvēlējāmies no sirds – visi kopā. Mums bija svarīgi tevi iepriecināt, nevis vienkārši nopirkt kārtējo sadzīves tehniku, kas pēc pieciem gadiem saplīsīs. Šī blūze ir unikāla, to darināja viena no labākajām meistarēm. Tā paliks kā piemiņa.
Pārdomu brīdis vienatnē
Kad Olita aizgāja un durvis aizvērās, es paliku pilnīgā klusumā. Es apsēdos savā vecajā atpūtas krēslā, uzliku dāvanu maisiņu uz ceļgaliem un vēlreiz izvilku blūzi. Pirkstu gali skāra smalkos, reljefos izšuvumus. Tikai tagad, tuvplānā, es saskatīju, cik daudz darba tajā bija ieguldīts. Katrs dūriens bija perfekts, katra krāsu pāreja – pārdomāta.
Es aizvēru acis un iedomājos savus bērnus un radiniekus veikalā vai darbnīcā, strīdoties par to, kurš raksts man piestāvētu labāk. Viņi nebija gribējuši mani aizvainot. Gluži otrādi – viņi bija gribējuši uzdāvināt kaut ko, kam ir dvēsele. Varbūt problēma nebija dāvanā, bet gan tajā, ka es biju kļuvusi pārāk pragmatiska? Es biju sākusi mērīt mīlestību un cieņu televīzijas ekrāna collās un sanatorijas procedūru skaitā.
Es piegāju pie spoguļa un pieliku blūzi sev priekšā. Tā patiešām izskatījās karaliski. Tā dāvāja man sejas krāsai dzīvīgumu un lika man justies… nu, nevis sešdesmitgadniecei, kurai vajag “praktiskas lietas mājai”, bet gan sievietei, kura joprojām spēj novērtēt skaistumu.
Samierināšanās un jauna perspektīva
Nākamajā rītā, dzerot kafiju un lūkojoties uz dāvanu, kas glīti gulēja uz galda, es sapratu kaut ko ļoti svarīgu. Svētki nav par dāvanu cenu. Tie nav par to, cik lielu “atdevi” tu saņem pret iztērēto naudu cienastā. Svētki ir par to mirkli, kad desmit cilvēki atstāj visas savas darīšanas, lai atnāktu pie tevis, cieši apskautu un kopā pavadītu laiku.
Iespējams, Elzas izvēle nebija tālredzīgākā no mana viedokļa, taču viņa vēlējās man dāvāt greznību, ko pati es sev nekad neatļautos nopirkt. Viņa vēlējās man atgādināt par saknēm un tradīcijām. Mans dēls, kurš vienmēr ir aizņemts darbā, bija atradis laiku, lai piedalītos šajā kopīgajā pirkumā.
Atceries šos sešus padomus, lai tīrīšanu padarītu par pasaku – kā pareizi uzkopt ar putekļu sūcēju
Es paņēmu telefonu un uzrakstīju Olitai īsu ziņu: “Piedod par vakardienu. Paskatījos uz blūzi dienas gaismā – tā ir brīnišķīga. Paldies jums visiem.” Tajā pašā mirklī es sajutu, kā smagums no sirds pazūd. Reizēm viss, kas mums vajadzīgs, ir nolikt malā savas ambīcijas un ieraudzīt mīlestību tur, kur tā ir – nevis tur, kur mēs to bijām iedomājušies.
Dārgais lasītāj, kā tu justos, ja lielajā jubilejā saņemtu šādu dāvanu? Vai tev svarīgāka ir pati dāvana, vai tomēr tas, ka cilvēki atceras un velta uzmanību? Reizēm mūsu vēlmes mūs padara aklus pret patiesu sirsnību. Dalies savās pārdomās komentāros un nospied “patīk”, ja šis raksts lika aizdomāties par dzīves patiesajām vērtībām.
