Tālāk jau kinolietu kolekcija tikai papildināta, pa dažādiem ceļiem meklētas vecās kameras, kurām būtībā to mūžs bija beidzies – te, piemēram, ir pat 50. gadu 16 mm kinoprojektors, kas kādreiz atradies uz kuģa.
Tāpat Vecpiebalgā nonākuši arī 35 mm kinoprojektori, no kuriem viens reiz bijis Inešu pilī, bet otrs – Vecpiebalgas muižā.
“Bet tā jau nebija, ka viņus atveda, uzlika, nospieda pogu un aiziet. Vai! Te gāja jautri, šis pirmais bija no septiņiem jāsaliek viens, un tad arī gan dūmi nāca, gan visādi brīnumi te bija, beigās jau aizgāja, nu kāds prieks bija, ka pirmais aizgāja,” stāsta kinoteātra izveidotāji.
Lasi arī: 6 zodiaka zīmes, kuras nav iespējams iegrožot vai pieradināt
Līdzīgi meklētas arī vecās filmas, kurām arī būtībā liktenis bija skaidrs. Taču tagad tās, sprakšķot un tarkšķot projektoram, ir unikāla vēstures liecība.
Aldis demonstrē vienu no kinožurnāliem “Padomju Latvija”, par filmām gan viņš teic, ka to mūžs ir visai īss, tāpēc būs jādomā, kā tās saglabāt.
“Jā, diemžēl filmas mūžs ir 100-150 reizes parādīt, pēc tam viņa ir pagalam, un šādu lentu vairs nav un nekad nebūs vairs vispār, un tāpēc mēs cenšamies saudzīgi rādīt viņas. Un tur vēl dažādi priekšnosacījumi, lai viņas ilgāk dzīvotu, gan ķīmiskā apstrāde, gan centīsimies tagad piestrādāt pie tā. Vēlāk jau redzēs, kas būs, kad sāks iet uz beigām, nāksies digitalizēt filmas un mānīt skatītāju, tā kā nāciet, kamēr vēl jūs nemāna,” pasmaida Aldis Slišans.
Nākotnē abi plānojot izveidot tādu muzeju, kurā varēs izsekot attēla evolūcijai, sākot no dzelzs oksīda fotogrāfijas un beidzot ar modernajiem formātiem, ar moderno kino un skaņu.
