Ģimenes drāma Ogrē: vīramāte mēģināja mani izlikt no mājām, līdz uzzināja patiesību par dokumentiem

Mana vīramāte Gaļina, kuru draudzeņu lokā un aiz muguras dēvēja par “Ģenerāli”, gandrīz visu mūžu bija nostrādājusi par mācību pārzini vienā no Ogres skolām.

Viņas balss tonis un prasme pacelt uzaci tā, ka pat vislielākajam palaidnim pārgāja vēlme strīdēties, gadu gaitā bija kļuvuši par viņas vizītkarti. Manam vīram Oskaram ir trīsdesmit astoņi gadi, viņš ir mierīgs, nosvērts IT speciālists, kurš pa šiem gadiem bija izkopis apbrīnojamu talantu – laist mātes pamācības gar ausīm, neiesaistoties konfliktos.

Es turpretī savos trīsdesmit piecos gados rakstura ziņā esmu krietni stingrāka, turklāt mans jurista darbs un ikdienas darba pieredze ar nekustamo īpašumu dokumentiem ir iemācījusi mani vērīgi sekot līdzi tam, kurš un ko saka.

Mūsu nesaskaņas ar Gaļinu brieda jau sen, radot arvien lielāku spriedzi ikdienas attiecībās. Viņa mani vienmēr uztvēra kā tādu pārejošu parādību sava dēla dzīvē – kādu, kuras galvenais uzdevums ir tikai nodrošināt Oskaram mājas mieru un siltas vakariņas.

Viņas acīs es biju persona bez tiesībām uz savu viedokli, un viņa nekādi nespēja pieņemt, ka dēls nu ir pieaudzis vīrietis, kura dzīvē galvenā loma vairs nepieder mātei.

Vizītes, kas līdzinājās revīzijai

Mēs ar Oskaru jau septiņus gadus dzīvojam plašā trīsistabu dzīvoklī tepat Ogrē, jaunajā projektā netālu no upes. Dzīvoklis ir gaišs, ar lieliem logiem un mājīgu balkonu, kur vasarās malkot kafiju.

Gaļina pie mums ieradās bieži – patiesībā, pārāk bieži. Viņai bija savs atslēgu komplekts, kas it kā bija domāts “ārkārtas situācijām”, taču viņa to izmantoja, lai bez brīdinājuma ienāktu mūsu mājās jebkurā brīdī. Parasti tas notika tieši tad, kad es gribēju atpūsties pēc garas darba dienas.

Katra viņas vizīte bija kā skolas inspekcija. Viņa gāja cauri istabām un neviļus novilka ar pirkstu pa plauktu, it kā nejauši meklējot putekļus.

— Marta, kāpēc šie aizkari joprojām nav izmazgāti? Pelēkums jau redzams.

— Marta, tu atkal pasūtīji picu? Oskars pie manis ir pieradis ēst kartupeļu sacepumu ar mājas krējumu.

— Pārvieto šo podu ar līdakasti, tas taču aizsedz visu gaismu istabā!

Es centos pielāgoties. Dažreiz mēģināju situāciju vērst uz joku, citreiz vienkārši nepievērst uzmanību, lai gan sirdī šīs piezīmes palika. Tā tas turpinājās līdz kādai aukstai februāra sestdienai, kad viņas pamācības pēkšņi pārgāja robežu un skāra mani personīgi, liekot apšaubīt manu vietu pašas mājās.

Sestdienas rīts, kas visu mainīja

Tajā sestdienas rītā es jutos patiesi sagurusi, un šķita, ka viss spēks ir izsmelts līdz pēdējam. Darbā bija aizvadīta neizsakāmi smaga nedēļa, bet mājās situācija nebija vieglāka – bērni no skolas bija atgriezušies ar vājumu un sliktas pašsajūtas pazīmēm, tāpēc pēdējās divas naktis manā pusē pagāja nemierīgi, mēģinot viņus aprūpēt un praktiski neaizverot acis.

Es sēdēju virtuvē rītakleitā, cieši apķērusi lielu kafijas krūzi un mēģinot vismaz domās atgūt kādu līdzsvara sajūtu un mieru. Virtuvē valdīja klusums, ko tik ļoti biju kārojusi, kamēr Oskars jau agri no rīta bija devies ceļā uz Rīgu.

Viņam bija ieplānots apmeklēt būvmateriālu veikalus, lai iegādātos visu nepieciešamo mūsu iecerētajam dārza labiekārtošanas projektam, pie kura plānojām strādāt, tiklīdz kļūs siltāks.

Pēkšņi durvis atvērās. Uz sliekšņa parādījās Gaļina ar lieliem iepirkumu maisiem.

— Vēl rītakleitā? — viņa paziņoja sveiciena vietā. — Pulkstenis ir jau vienpadsmit, bet mātes dēļ saimniece nevar apģērbties.

— Labdien, Gaļin. Esmu nogurusi, man ir brīvdiena, — es mierīgi atteicu.

— Brīvdiena ir tikai nodarbošanās maiņa, — viņa nocirta, kraujot uz galda burkas ar konservētiem dārzeņiem. — Es atvedu pagraba krājumus, burkas jānomazgā un jānoliek vietā. Un vispār – grīdas izskatās briesmīgi.

Celies augšā un sakop. Drīz ieradīsies viesi.

Es jutu, kā sirds sāk pukstēt straujāk.

— Kādi viesi? Mēs nevienu negaidām.

— Es gaidu. Tante Inta no Cēsīm atbrauks, viņa grib redzēt, kā brāļadēls beidzot ir iekārtojies.

Tajā brīdī man pietika. Viņa bija iedomājusies, ka var uzaicināt radus uz manu māju, neprasot man ne pušplēsta vārda, un vēl pavēlēt man šos cilvēkus apkalpot.

Konfrontācija pie virtuves galda

— Gaļin, — es teicu lēni, skatoties viņai tieši acīs. — Šodien nekādas tantes Intas nebūs. Es viesus nepieņemu. Es jūtos slikti un gribu atpūsties. Lūdzu, paņemiet savas burkas un ejiet mājās. Atnāciet citreiz, kad būsim vienojušies.

Sadzirdot manus vārdus, vīramāte uz mirkli apklusa, un šķita, ka laiks virtuvē vienkārši apstājas. Viņa lēnām un rūpīgi nolika burku uz galda virsmas, it kā mēģinātu aprast ar šo negaidīto pavērsienu.

Viņas skatiens kļuva neparasti vērīgs un nopietns – tajā brīdī viņa vairs nebija vienkārši ciemiņš, bet gan tā pati stingrā skolotāja, kura savulaik Ogres vidusskolas gaiteņos mācīja disciplīnu. Viņa raudzījās manī ar patiesu neizpratni, it kā nespētu noticēt tam, ko tikko dzirdējusi.

— Vai tiešām tu lūdz man aiziet? — viņa jautāja, un viņas balss skanēja pavisam citādi nekā parasti, tajā bija jūtams patiess pārsteigums. — Tu tiešām saki to man, sava dēla mājās?

— Šī ir mūsu kopīgā miera osta, — es klusi, bet ļoti pārliecinoši noteicu. — Un šīs ir arī manas mājas, kurās es vēlos justies saprasta un cienīta.

Viņas sejā parādījās neparasts smaids – tajā nebija nekāda prieka, tikai izbrīns par manu drosmi. Viņa lēnām apsēdās un raudzījās manī, it kā es būtu pateikusi kaut ko pilnīgi neiedomājamu.

— Tavas mājas? — viņa atkārtoja, un viņas balss skanēja pacilāti, it kā viņa stāstītu kādu senu joku. — Marta, vai tu tiešām pati tici tam, ko saki? Es savām acīm esmu redzējuši visus dokumentus Zemesgrāmatā, un tur melns uz balta ir rakstīts tikai Oskara vārds.

Es vienmēr esmu pret tevi izturējusies ar pacietību tikai mūsu mīļo mazbērnu dēļ, bet izskatās, ka šobrīd šī pacietība ir sasniegusi savu robežu.

— Ieklausies manī ļoti uzmanīgi, — viņa teica, balss tonim kļūstot pavisam zemam. — Tev ir divas izvēles. Vai nu tu tūlīt pat atrodi sevī spēku, saved šo dzīvokli pienācīgā kārtībā un sagatavojies tantes Intas uzņemšanai, vai arī man būs nopietna saruna ar Oskaru par to, kā mēs šo situāciju risināsim tālāk.

Tu šeit atrodies tikai pateicoties manai labvēlībai, un, ja es jutīšu, ka mana pacietība ir izsmelta, mēs parūpēsimies, lai tavas uzturēšanās tiesības šajās telpās beigtos pavisam drīz.

Pasaulē ir daudz citu vietu, kur tu varētu dzīvot, un tavi vecāki savā nelielajā dzīvoklīti noteikti priecāsies tevi redzēt atpakaļ.

Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā juridiskas zināšanas un negaidīts dokumentu pavērsiens nolika “Ģenerāli” pie vietas…

0 0 balsis
Raksta vērtējums
Pierakstīties jaunumiem
Saņemt paziņojumus par...
guest
0 Komentāri
Viedokļi pie teksta
Skatīt visus komentārus