Dokuments, par kuru vīramāte bija aizmirsusi
Gaļinas sejā nebija manāmas vienkāršas dusmas – viņa patiesi ticēja savam pārākumam un tam, ka viņai ir visas tiesības noteikt noteikumus mūsu mājās. Viņas pasaules uzskatā viss bija sakārtots ļoti vienkārši un nepārprotami: ja reiz Zemesgrāmatā ir ierakstīts tikai dēla uzvārds, tad jebkurš cits cilvēks šajā dzīvoklī ir tikai viesis, kura uzturēšanās laiks ir atkarīgs no viņas labvēlības.
Tomēr viņa nebija ņēmusi vērā kādu būtisku niansi. Mana juristes izglītība un gadiem ilgā pieredze darbā ar dažādiem dokumentiem nebija tikai ieraksts diplomā vai teorētiskas zināšanas, ko es būtu ieguvusi vieglprātīgi.
Es biju iemācījusies saskatīt juridisko realitāti aiz formāliem ierakstiem, un tieši šī pieredze man tajā brīdī deva nepieciešamo mieru un pārliecību. Kamēr viņa paļāvās uz saviem pieņēmumiem, es zināju faktus, kas spēja pilnībā mainīt šīs sarunas gaitu.
Es lēnām piecēlos, ielēju sev vēl kafiju un paskatījos uz viņu ar pilnīgu mieru.
— Gaļin, lūdzu, apsēdieties. Tūlīt mums būs neliela juridiskā lekcija.
— Ko tu te murgini? — viņa atcirta.
— Sēdiet. Mēs runāsim par Civillikumu. Izskatās, ka jūsu zināšanas par īpašuma tiesībām ir palikušas kaut kur padomju laikos.
Es aizgāju uz guļamistabu un atnesu mapi, kurā glabājas mūsu dzīvokļa pirkšanas dokumenti.
— Lūk, pirkuma līgums. Jā, kā īpašnieks tiešām ir ierakstīts Oskars. Bet pievērsiet uzmanību datumam – mēs dzīvokli nopirkām trīs gadus pēc tam, kad bijām apprecējušies.
Vīramāte nicinoši novaidējās, bet es turpināju:
— Mūsu valsts likumi un vispārpieņemtā kārtība nosaka vienu ļoti vienkāršu lietu: viss, ko pāris izveido vai iegādājas laikā, kopš viņi ir oficiāli precējušies, pieder abiem vienādi. Nav nekādas nozīmes tam, kura vārds ir ierakstīts galvenajā dokumentā vai kurš pirmais parakstīja papīrus.
Šis dzīvoklis ir mūsu abu kopīgais sasniegums, un tiesības uz to mums ir pilnīgi vienādas. Mēs abi esam šeit saimnieki – uz pusēm.
Brīdis, kad viss nostājās savās vietās
Šī saruna kļuva par to izšķirošo robežu, kurai vairs nebija ceļa atpakaļ. Tas nebija mēģinājums strīdēties, bet gan vienkārša un mierīga faktu izklāstīšana, kas beidzot izgaismoja patieso situāciju.
Viņa mēģināja iebilst:
— Bet Oskars strādāja! Viņš maksāja!
— Es arī strādāju. Turklāt pirmo iemaksu mēs veicām no manas studijas pārdošanas naudas. Visi bankas izraksti ir šeit. Tāpēc, dārgā vīramāte, no šī brīža mēs runāsim citādāk.
Jūs mani nevarat izlikt, jo es šeit esmu tāda pati saimniece kā jūsu dēls. Un, ja jūs vēlreiz atļausieties man draudēt, es vienkārši nomainīšu slēdzenes. Jūsu atslēgas vairs nederēs.
Tajā brīdī atvērās durvis un virtuvē ienāca Oskars ar maisiem rokās. Viņš uzreiz juta saspīlējumu.
— Mammu? Marta? Kas te notiek?
— Oskariņ, tava sieva… viņa mani dzen prom! Draud slēdzenes mainīt! — Gaļina sūdzējās, cerot uz atbalstu.
Oskars nolika maisus, paskatījās uz mapi uz galda un tad uz māti.
— Mammu, es taču tev teicu – nejaucies mūsu lietās. Marta ir saimniece savās mājās. Ja viņa saka, ka šodien viesus nevar uzņemt, tātad nevar. Tu nevari ienākt šeit un komandēt.
Vīramāte pagrāba savu somu, nosarka un burtiski izskrēja no dzīvokļa, aiz sevis skaļi aizcērtot durvis. Togad Ogrē sniegs kusa lēni, bet mūsu mājās ledus beidzot bija salūzis.
Gaļina neparādījās divus mēnešus. Kad viņa beidzot piezvanīja, viņas balss bija klusa un viņa pirmo reizi pajautāja: “Marta, vai drīkst šovakar ieskriet pie jums ciemos?”
Šis gadījums man iemācīja vienu – robežas ir jānovelk laicīgi un skaidri. Reizēm pietiek ar vienu mierīgu sarunu un likuma pantu, lai saprastu, ka savstarpēja cieņa nav prasība, bet gan nepieciešamība ikvienā ģimenē.
