Ģimenes vakariņas man vienmēr šķita īpašs notikums, ko ar prieku gaidīju.
Katru svētdienu es tikos ar manu māsu Madaru un viņas vīru Edgaru. Atmosfēra bija silta un viesmīlīga, un es baudīju kopā pavadīto laiku. Taču pēdējos mēnešos notika kaut kas dīvains.
Vakariņu laikā es nevarēju nepamanīt, ka Edgars nepārtraukti skatās uz mani. Tas nebija nejaušs skatiens, ko ģimenes loceklis mēdz mest citam sarunas laikā.
Nē, tas bija vēl intensīvāk – viņš skatījās tieši tad, kad domāja, ka es to nepamanīšu.
Es redzēju viņa skatienu no pretējās galda puses, un kad mūsu acis satikās, viņš ātri novērsa skatienu, it kā viņam būtu neērti — un pēc dažām minūtēm to atkārtoja.
Sākumā domāju, ka tas ir tikai mans izdomājums. Taču ar laiku man sāka rasties nelaba sajūta. Es sāku sev jautāt: varbūt problēma ir manī? Varbūt es izskatos dīvaini? Vai es kaut kā nepareizi uzvedos?
Beigās es nolēmu par to parunāt ar māsu. Tādu atbildi no savas māsas es noteikti negaidīju 👇
Pēc vakariņām kādā vakarā es uzsāku sarunu.
— Madara, varu tev kaut ko pajautāt? — sacīju es.
— Protams, kas noticis? — viņa atbildēja.
— Tas attiecas uz Edgaru. Es pamanīju, ka viņš uzvedas dīvaini… Viņš pastāvīgi skatās uz mani vakariņu laikā. Man kļūst neērti. Vai tu arī to esi pamanījusi?
Madara apklusa, roka viņai palika nekustīga uz galda. Viņa neatbildēja uzreiz. Es redzēju, ka viņa par kaut ko domā.
— Jā, es to ievēroju, — viņa beidzot atbildēja. — Un, atklāti sakot, es gaidīju, kad tu pati šo tēmu uzsāksi.
— Tiešām? Tātad tu saproti, par ko es runāju?
— Jā… Un, es domāju, ka saprotu, kāpēc viņš tā rīkojas.
Es jutos saspringta, un manas plaukstas kļuva mitras.
Ģimenes sanākšanas laikā māsas vīrs nepārtraukti skatījās uz mani. Beidzot es vairs nevarēju klusēt un pastāstīju visu māsai.
— Kāpēc? — mans balss bija klusāka, nekā biju gaidījusi.
