— Tā ir tāpēc, kā tu ģērbies, — viņa teica, skatoties man pāri.
Es mirkšķināju acis, neskaidri saprotot viņas vārdus.
— Ko?.. Tu gribi teikt, ka viņš skatās uz mani tāpēc, ka es… nepareizi ģērbjos? — es nespēju noticēt tam, ko dzirdu.
— Atvaino, bet jā. Alekss vienmēr… īpaši izturējās pret tevi. Un pēdējā laikā tas kļūst vēl pamanāmāk. Tavs apģērbs — cieši T-krekli, svārki, mati… Tas viņu ietekmē. Es to redzu katru reizi, kad tu ienāc istabā.
Es sajutu, kā mana seja kļūst sārtāka.
— Tu tiešām tā domā? — es klusi vaicāju. — Vai tu domā, ka tas tāpēc, kā es ģērbjos?
— Es negribu tevi vainot, — ātri atbildēja Madara. — Bet, manuprāt, tev vajadzētu būt uzmanīgākai. Ja tas viņam sagādā neērtības vai… pamudina viņu uz kaut ko, varbūt ir vērts pārdomāt, ko tu velc mugurā, kad nāc šurp.
Es nevarēju noticēt tam, ko dzirdu, un skatījos uz viņu ar izbrīnu.
— Tu gribi teikt, ka man jāmainās viņa dēļ? — mani vārdi skanēja asāk, nekā biju gaidījusi.
Madara paskatījās uz mani ar saprotošu skatienu.
— Es vienkārši gribu saglabāt mūsu ģimeni. Negribu, lai situācija kļūtu sarežģītāka.
Es sajutu, ka ir kaut kas vēl, ko viņa nepateica.
— Tu kaut ko neatklāj, Madara, — es sacīju stingri. — Kas īsti noticis?
Viņa novērsa skatienu, pēc brīža atkal paskatījās uz mani. Viņas acīs parādījās neliels satraukums.
Lienīt…Viņš ne tikai skatās uz tevi, — viņas balss kļuva nopietnāka. — Viņš rakstīja tev vēstules. Nesūtīja tās, bet es tās atradu. Viņš domā par tevi, un… — viņas balss apklusa, un viņa aizsedza seju ar rokām.
Man palika grūti.
Manas vecmāmiņas nenovērtējamie padomi, kas man palīdz katrā situācijā
— Kur tās ir? — es jautāju mierīgi, bet stingri.
Madara klusējot devās uz guļamistabu un atgriezās ar nelielu vēstuļu kaudzīti. Es paņēmu vienu, atvēru un izlasīju pirmo rindiņu:
“Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti es gribu tev pateikt visu, ko domāju…”
Es nespēju turpināt lasīt. Mani pirksti cieši sarāvās ap lapu, un mani pārņēma rūgtums.
— Tu visu šo laiku to zināji? — es viņai skaidri un mierīgi jautāju.
Viņa klusi pamāja ar galvu.
— Es baidījos. Nezināju, kā rīkoties. Gribēju pasargāt ģimeni. Cerēju, ka viss atrisināsies pats…
— Es… man jāiet, — es teicu un noliku vēstules uz galda.
Tajā naktī, ejot prom no māsas mājas, mani pārņēma smalkas, neizskaidrojamas emocijas.
Tagad esmu apjukusi un vēl nezinu, kā rīkoties tālāk.
Es neesmu pārliecināta, ko darīt tālāk… Kā tu rīkotos manā vietā?
Padalies ar saviem domām komentāros, man tiešām svarīgi uzzināt tavu viedokli.
Paņēmām klaiņojošu kucēnu Ogres mežā, taču tikai vēlāk sapratām, ka tas nemaz nav bijis suns
