Satikšanās ar vīrieti, kuram ir gandrīz piecdesmit, mēdz būt visdažādākās. Tu gaidi briedumu, stabilitāti, varbūt nelielu dzīves nogurumu vai tieši otrādi — otru elpu.
Taču tas, ko es piedzīvoju tajā vakarā Ventspilī, bija kaut kas pavisam cits. Ziniet, kas tajā visā bija pats dīvainākais? Kādā brīdī es pieķēru sevi pie domas, ka es no visas sirds vēlos, lai viņš kaut nedaudz nokavētu, lai viņam uz krekla būtu kāds nejaušs kafijas traips vai lai viņš neveikli nosarktu.
Man vajadzēja jebkādu dzīvu trūkumu, jebkādu pierādījumu tam, ka man pretī sēž cilvēks no asins un miesas, nevis perfekti nokalibrēts mehānisms dārgā apvalkā.
Tagad es jums izstāstīšu, kā tas viss notika. Šī pieredze man iemācīja saskatīt atšķirību starp sakārtotu dzīvi un dzīvi, kas ir tik sterila, ka tajā pat mikrobiem kļūst garlaicīgi.
Iepazīšanās bez liekiem “izskaistinājumiem”
Viss sākās pavisam parasti — mēs sarakstījāmies iepazīšanās vietnē. Jau pēc pirmajām ziņām Gints atstāja ļoti sakarīga cilvēka iespaidu. Nebija nekādu jēlu komplimentu par acīm vai figūru, nekādu nakts īsziņu ar jautājumu “ko dari?”.
Viņa pirmā uzruna bija lakoniska un pieklājīga:
“Labvakar, Jana. Apskatīju Tavu profilu, un man šķiet, ka mums ir līdzīgs skatījums uz daudzām lietām. Ja Tev ir interese, labprāt iepazītos tuvāk.”
Es šo ziņu pārlasīju vairākas reizes. Tā izstaroja tādu kā mieru un nopietnību. Pat mana draudzene, kura parasti ir skeptiska pret interneta iepazīšanām, noteica: “Beidzot kāds normāls vīrietis, kurš zina, ko grib. Nav nekāds puika.”
Turpmākā sarakste bija tikpat nosvērta. Gints strādā par vadošo inženieri Ventspils brīvostā, viņa valoda bija skaidra, bez gramatikas kļūdām un liekas emocionalitātes.
Viņš piedāvāja sazvanīties un uzreiz noteica precīzu laiku: “Piezvanīšu ceturtdien septiņos vakarā. Runāsim minūtes desmit, lai saprastu, vai vēlamies satikties klātienē.” Es toreiz vēl pasmaidīju par šādu precizitāti, nodomājot, ka inženiera profesija laikam atstāj savas pēdas. Bet tajā pašā laikā man tas patika — nekādas minstināšanās, nekādas neziņas.
Tikšanās Ventspilī: Sterila nevainojamība
Mēs sarunājām tikties piektdienā, tieši septiņos vakarā, kādā no Ventspils mājīgajām kafejnīcām netālu no promenādes. Gaiss jau smaržoja pēc pavasara un jūras, un pilsēta pēc ziemas mierīgā perioda sāka atdzīvoties.
Gints man atsūtīja precīzu lokāciju, informāciju par to, kur labāk novietot auto, un pat norādi, ka ir rezervējis galdiņu tieši pie loga, kur ir mazāks caurvējš.
Es ierados piecas minūtes agrāk. Kad pulkstenis rādīja precīzi 19:00, kafejnīcas durvis atvērās un pa tām ienāca viņš. Garš, sportisks, ideāli piegulošā un nevainojami izgludinātā tumši zilā kreklā.
Viņa apavi bija nospodrināti tā, ka tajos varēja redzēt savu atspulgu, un frizūra izskatījās tā, it kā viņš tikko būtu iznācis no labākā pilsētas bārberšopa. Viņš nebija vienkārši sakopts vīrietis — viņš izskatījās pēc cilvēka, kurš nekad savā dzīvē nav kļūdījies pat pogas aizpogāšanā.
Viņš piegāja pie galdiņa, ieturēja pieklājīgu pauzi, pasmaidīja (smaids bija akurāts un īss) un pasniedza man roku.
— Labvakar, Jana. Prieks Tevi redzēt klātienē. Tu izskaties tieši tāpat kā bildēs, kas mūsdienās ir retums.
Mēs apsēdāmies. Viņš palūdza viesmīlim atnest ēdienkarti, taču uzreiz piebilda, ka viņam pašam to nevajadzēs. Viņš izvilka no krekla kabatas brilles, rūpīgi tās notīrīja ar speciālu drāniņu — tas bija vesels rituāls, kas aizņēma vismaz minūti
— un tad mierīgi paziņoja:
— Es jau iepriekš izpētīju šīs vietas piedāvājumu viņu mājaslapā. Tas ietaupa laiku gan man, gan personālam.
Es nedaudz samulsusi pasūtīju tēju un vieglu uzkodu. Gints pasūtīja tikai siltu ūdeni ar citrona šķēli.
Brīdis, kad smaids nodzisa
Es gribēju nedaudz “atjaunot” gaisotni, tāpēc ierosināju:
— Gint, varbūt tomēr pasūtīsi kādu vīna glāzi? Šodien tomēr piektdienas vakars, darba nedēļa galā.
Viņš uzlūkoja mani ar tādu skatienu, it kā es būtu piedāvājusi viņam izdarīt kaut ko pilnīgi prātam neaptveramu vai tādu, kas viņam nemaz nav pieņemams.
— Jana, es nedzeru. Vispār. Ne piektdienās, ne svētkos. Turklāt es nekad neēdu pēc sešiem vakarā. Tas ir mans pamatlikums jau desmit gadus. Un 22:30 man ir jābūt gultā, jo sešos no rīta man ir pirmais krosa skrējiens gar jūru.
Es pasmaidīju, domājot, ka viņš nedaudz pārspīlē vai pajoko.
— Nu, vienu vakaru jau var nedaudz atkāpties no režīma, vai ne? Randiņa dēļ…
— Nē, — viņš noteica tik pārliecināti, ka kļuva skaidrs — nekādu izņēmumu nebūs. — Jebkāda atkāpšanās no plāna manā skatījumā ir vienkārši vājums un necieņa pret to, cik daudz pūļu esmu ieguldījis savā ikdienā.
Manas maltītes, miega laiks un nodarbības ir saplānotas burtiski pa minūtēm, un es pie šī režīma turos ļoti stingri. Tikai šāda pašdisciplīna man ļauj uzturēt sevi labā formā un saglabāt pilnīgi skaidru galvu visās situācijās.
Tajā brīdī es sapratu, ka mans smaids sāk kļūt mākslīgs. Es jutos nevis kā sieviete baudāmā randiņā, bet gan kā skolniece, kura nejauši ienākusi pie stingra direktora kabinetā.
Viss pavasara vakara romantisms bija izplēnējis. Viņa pasaule bija tik perfekti sakārtota, ka tajā nebija vietas nekam neparedzamam — pat ne man.
Saruna turpinājās, bet tā drīzāk atgādināja anketas aizpildīšanu. Gints jautāja man par maniem hobijiem, darbu un nākotnes mērķiem. Taču katru reizi, kad es mēģināju iestarpināt kādu joku vai pastāstīt kādu smieklīgu gadījumu no savas dzīves, viņš mani pārtrauca ar racionālu secinājumu.
Piemēram, kad es pastāstīju, kā pagājušajā vasarā mēs ar draudzenēm spontāni izlēmām nakts vidū aizbraukt pie jūras sagaidīt saullēktu, viņš tikai sarauca pieri.
— Tas ir pilnīgi nepareizi, Jana. Tu vienkārši sabojāji sev visu nākamo dienu, jo nebiji kārtīgi atpūtusies un neizgulējies. Turklāt naktī pie jūras paliek pavisam vēsi, un tā var lieki riskēt ar savu pašsajūtu un dabūt kādu kaiti, kas nemaz nebija vajadzīga.
Es uzskatu, ka rūpīga plānošana ir vienīgais veids, kā patiešām kvalitatīvi atpūsties.
Tajā brīdī es paskatījos uz viņu un ieraudzīju plastmasas kārbiņu, kuru viņš bija nolicis uz galda.
Pāršķir otru lapu, lai uzzinātu, kādu dīvainu trauciņu Gints izvilka no kabatas un kāpēc pēc viņa “aprēķiniem” mūsu attiecībām nebija nākotnes
