Tajā bija precīzi izmērti rieksti un dažas žāvētas ogas.
— Kas tas ir? — es pajautāju.
— Mana pēdējā uzkoda pirms miega. Es to apēdu tieši divas stundas pirms gulētiešanas. Es neuzticu savu uzturu kafejnīcām, kurās nevaru kontrolēt sastāva tīrību un gatavošanas procesu.
Emociju “uzskaitvedība”
Es nolēmu iet līdz galam un pajautāju:
— Gint, vai tev kādreiz gadās vienkārši… padusmoties par kādu nieku? Vai tā pa īstam, no visas sirds par kaut ko pasmieties? Vai varbūt ļauties tādām patiesām jūtas un emocijām, kas liek aizmirst par visu pārējo pasaulē?
Viņš mierīgi iedzēra malku siltā ūdens un paskatījās uz mani ar inženiera precizitāti.
— Dusmas ir veltīga enerģijas izšķiešana. Es to neļauju savai nervu sistēmai. Iemīlēšanās ir ķīmiska reakcija, kas ilgst no trim līdz deviņiem mēnešiem, tāpēc es dodu priekšroku loģiskai partneru saderības izvērtēšanai pēc saraksta.
Un smieties… nu, humors ir pieļaujams, ja tas ir intelektuāls un vietā.
Es sapratu visu. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka, paliekot kopā ar šo vīrieti, mana dzīve pārvērtīsies par vienu vienīgu tabulu, kurā viss ir aprēķināts.
Mēs abi celtos tieši sešos, ēstu tikai tvaicētus dārzeņus un pat mūsu tuvības brīži būtu stingri atzīmēti kalendārā — tikai tad, ja tas saskanētu ar viņa atpūtas un spēku atjaunošanas plānu.
Atvadas un pēcvārds
Kad mēs izgājām ārā, Ventspils promenādē pūta dzestrs vējš. Gints paskatījās pulkstenī — bija 21:15.
— Jana, man bija patīkami ar Tevi parunāt. Es izanalizēšu mūsu saderību un rīt ap divpadsmitiem atsūtīšu Tev ziņu ar savu lēmumu par nākamo tikšanos. Tagad man jādodas, lai 22:30 būtu gultā.
Es noskatījos, kā viņš taisnā mugurā aiziet līdz savam sudrabpelēkajam auto. Viņš neatskatījās. Viņš pat neiedomājās, ka es varētu vēlēties kaut ko citu.
Mājās es jutos dīvaini tukša. Jā, viņš bija ideāls — viņš nesmēķēja, nedzēra, sportoja, labi pelnīja un viņam bija skaidri mērķi. Bet viņš bija tik ideāls, ka tajā vairs nebija vietas mīlestībai. Mīlestība ir nedaudz haoss, tās ir neparedzamas emocijas, tas ir vīna malks siltā vasaras naktī un kopīga vēlā gulētiešana, runājot par visu un neko.
Gints man nākamajā dienā atsūtīja ziņu, ka “viņa sistēma rāda, ka mūsu emocionālā dinamika varētu traucēt viņa disciplīnai”. Es atviegloti nopūtos. Es izvēlējos palikt savā neideālajā, nedaudz haotiskajā, bet dzīvajā pasaulē.
Jo labāk ir kļūdīties un pa īstam izdzīvot katru mirkli, nekā kļūt par perfekti noregulētu un vēsu mehānismu, kurš sevī vairs neielaiž nekādas patiesas jūtas.
Kā jums šķiet — vai mūsdienu apsēstība ar ideālu dzīvesveidu un nemitīgu kontroli neizdzēš pašu svarīgāko — to dabisko un silto spēju vienkārši būt cilvēkam ar visām savām vājībām?
