Ģirts Valdis Kristovskis: Čekas ideoloģiskā spēka avots Aivars Lembergs

Autors: Ģirts Valdis Kristovskis, Ventspils pilsētas domes deputāts

Būtu jādomā, ka PSRS okupācijas režīma praktizētā ļaužu terorizēšana, iebiedēšana un pazemošana Latvijā ir pabeigts process, tam vairs nav turpinājuma. Notiek tikai totalitārās pagātnes skaidrošana. Un tomēr, kā Ventspils pilsētas domes mazākuma deputāts, tam nevaru piekrist.

Īpaši tāpēc, ka komunistiskās partijas diktatūras gados sakņotā varas ļaunprātība pret cilvēku pārdzimst un laiku pa laikam uzplaiksnī tādā vai citādā cilvēka cieņu pazemojošā veidolā, patiesībā – jaunos noziegumos.

Pirms pāris gadiem laikraksta “NRA” intervijā “Aivars Lembergs: ar skaistiem lozungiem ventspilniekus nevar piemuļķot” Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs aizsāka vienu no savām neskaitāmajām melu runām. Viņa viltus ziņa – lūk, Ģirts Valdis Kristovskis pagātnē bijis saistīts ar padomju laika specdienestiem.

Tā kā uz to brīdi Lembergs neko daudz vairāk nebija spējis sagudrot, viņš nepārprotami pauda, ka viņa nepateiktais “lai paliek intrigai. Viss slepenais kādreiz top zināms”. Tomēr, kā jau krietni pieredzējušam melim piedienas, Kristovska kontekstā Lembergs komentēja čekas maisu saturu – “Nē! Neatradīsiet! Tik vērtīgus personāžus kartotēkās neatradīsiet. Varbūt pēc gadiem piecdesmit.”

Lai nebūtu jāgaida tik daudz gadu, Lemberga slimīgā iztēle turpina ģenerēt arvien jaunas, citu par citu sulīgākas viltus ziņas par čekas aģentu Kristovski. Turklāt laika gaitā tās ir pārtapušas par ņirdzīgu prasību – A vot, pierādi! Kristovski, pierādi, ka tu neesi čekists!

Atzīšos, ka man, kā mazākuma deputātam, uzklausīt šādus un līdzīgus uzbrukumus pašvaldības sēžu laikā, kas tiražēti publiskos medijos, nav patīkami. Īpaši tāpēc, ka es esmu viens no tiem, kurus VDK savulaik nespēja iebaidīt, nespēja pakļaut, nespēja piespiest, ar kuriem nespēja panākt sadarbību. Turklāt apzinos, ka pašreiz dzīvoju salīdzinoši tiesiskā un taisnīgā demokrātiskā valstī.

Pats esmu ņēmis dalību mūsu valsts neatkarības atgūšanā, stāvējis pie atmodas pirmsākumiem Ventspilī un Latvijā. Apzinos, ka Latvijas valsts likumi paredz personu saukšanu pie atbildības par apzināti nepatiesu, diskreditējošu ziņu izplatīšanu, neslavas celšanu, goda un cieņas aizskaršanu.

Neapšaubāmi šo likuma normu gaismā ir skatāma Lemberga ļaunprātība, piedēvējot man nebijušu sadarbību ar PSRS VDK. Jo īpaši tāpēc, ka tie nav kāda dzērājpuiša izteikumi. Tie ir valsts amatpersonas Lemberga īpaši ciniski meli, zinot, ka čeka ir šantažējusi, pazemojusi, izpostījusi un iznīcinājusi simtiem tūkstošu Latvijas cilvēku dzīves, radījusi tiem neaprakstāmas ciešanas!

Runa ir par Ventspils rajona kompartijas sekretāru Lembergu un, iespējams, par viņiem līdzīgajiem okupācijas režīma ideologiem, VDK orgānu garīgā spēka avotiem citviet Latvijā. Sabiedrība taču viņiem ir piedevusi. Turklāt neatkarību atguvusī Latvijas valsts demokrātiski katram no viņiem ir devusi iespēju apliecināt lojalitāti, deva iespēju turpināt darbu valsts pārvaldē.

Arī Lembergam deva. To, kā viņš valsts un ventspilnieku uzticību izmantojis, var vērtēt katrs, kurš saprot, ka pārlieku daudz laika bijušajam Ventspils rajona kompartijas sekretāram, tagad negausīgam kapitālistam, multimiljonāram jāpavada tiesu zālēs uz apsūdzēto sola. Un tomēr arī tas Lembergam joprojām nav šķērslis, lai vietējo pašvaldību praktizētu kā autoritāru, nedemokrātisku, Ventspils vietvalža personīgo iegribu apkalpes sistēmu. Turklāt vēlreiz uzsveru, šī “nopelniem bagātā valsts amatpersona” apzināti falsificē pagātni laikā, kad Latvijā publiskai apskatei nodots čekas maisu saturs.

Latvijas valstij tas nevar būt vienaldzīgi un mazsvarīgi. Pašreiz plaša uzmanība ir pievērsta tiem dažiem tūkstošiem ļaužu, kurus VDK darbinieki ar tādām vai citādām metodēm savervēja, dabūja tos čekas maisos. Taču, manuprāt, daudz vairāk ir to, kurus VDK nespēja iebaidīt un pakļaut, nespēja piespiest un panākt to sadarbību ar čeku. Es esmu viens no tiem.

Vairāku gadu garumā (1985–1986) es esmu izturējis VDK Ventspils nodaļas 5. daļas darbinieku intensīvu spiedienu, šantāžas, iekārdināšanas un iežēlināšanas stundas, draudus un diskreditāciju. Man ir bijis jāsakož zobi, kad čekas štata darbinieki klaudzina pie tavām durvīm, laužas tavas privātās dzīves telpā. Kā tas notika, esmu aprakstījis savā pirms pāris gadiem izdotajā grāmatā “Pieskāriens”. Mani centās morāli salauzt, taču es izturēju. Nepadevos VDK spiedienam mūsu tolaik okupētās valsts, iznīcināto un piesmieto ļaužu, to skaitā manas ģimenes vārdā.

Lemberga praktizētā pagātnes falsifikācija ir sevišķi ciniska. Jo īpaši tāpēc, ka Lemberga vistuvāko uzticamības personu lokā joprojām darbojas viss tā laika VDK Ventspils nodaļas vadības loks, tajā skaitā 5. daļas – cīņas ar ideoloģisko diversiju štata darbinieki, kas turpat divus gadus nesekmīgi centās mani pakļaut savām interesēm.

Viņi labi zina, ka viņu pieliktās pūles tolaik 23–24 gadus vecā inženiera Ģirta Valda Kristovska vervēšanā beidzās bez rezultāta. Viņi zina, ka 1988. gada 5. jūnijā Ventspilī kopā ar saviem Vides aizsardzības kluba biedriem noorganizēju 12 000 cilvēku lielu protesta demonstrāciju, kas Ventspilī aizsāka atmodas procesus, iedvesmoja ļaudis bruģēt ceļu pretī Latvijas neatkarībai. Aivara Lemberga šajos procesos nebija. Viņš tolaik sevi centīgi apliecināja Latvijas kompartijas Centrālkomitejas instruktora krēslā. Iespējams, tieši tur apgūtās vēstures falsifikācijas prasmes Lembergs aktīvi liek lietā šobaltdien.

Tā ir liecība, ka okupācijas režīma atsevišķu censoņu ļaunprātību laiks nav beidzies. Manuprāt, pašreiz, vērtējot un skaidrojot mūsu valsts drūmo padomju pagātni, kad daudz uzmanības tiek pievērsts čekas aģentiem, bez pienācīga izvērtējuma nepiedodami joprojām tiek atstāta augstāko totalitārās ideoloģijas iedvesmotāju un praktizētāju kādreizējā un pašreizējā lojalitāte un atbildība Latvijas valsts priekšā.

Ir jāvērtē bijušo kompartijas, komjaunatnes vadošu amatpersonu, VDK štata darbinieku lojalitāte, tas, kā šie ļaudis ir darbojušies pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas, cik godprātīga ir viņu attieksme pret savu līdzdalību totalitārās pagātnes procesos. Runa ir par to, kā postkomunistu grupas amatpersonas rīkojušās un rīkojas pret saviem līdzpilsoņiem.

Ir jāvērtē katrs atsevišķi, nevis kolektīvi, kā tas nesen izskanējis valdības veidošanas laikā. Būtu netaisnīgi, ja par Latvijas valsts pārvaldei nodarīto Lemberga kaitējumu, tiktu sodīti vai ierobežoti Latvijas valstij šodien lojāli, kaut arī savulaik padomju laika tikumiem pielāgojušies, okupācijas režīmā integrēti ļaudis. Taču tiem, kuri grauj Latvijas valsts demokrātisko vērtību sistēmu un falsificē pagātni, izplata viltus ziņas, ir jāsaņem sods. Arī Aivaram Lembergam.

Demokrātijai nekāda cena nedrīkst būt par augstu pašas demokrātijas, visas sabiedrības interešu vārdā. Arī tāpēc, ka tūkstošiem komunistiskās partijas un čekas upuriem nepieciešama morāla reabilitācija, tie gaida uz taisnīgumu un patiesības augšāmcelšanos!