Jo vecāki mēs kļūstam, jo vairāk mājās parādās “svarīgā”: kastes, skapji, servīzes, segas, koferi, grāmatas, fotogrāfijas, papīri, pastkartes…
Tas viss mums šķiet kā dzīves daļiņas, pēdas, enkuri. Mēs glabājam, saudzējam, liekam “uz vēlāku” – un it kā būvējam sev cietoksni no atmiņām. Bet kādu dienu šajā mājā ieies kāds cits. Atvērs atvilktni, ieskatīsies pieliekamajā – un neatradīs tur jēgu, bet tikai krāmus un putekļus. Mūsu vecmāmiņa Anna to sauc par “mantību”. Mēs to sauksim par “nevajadzīgu”.
Zviedrijā ir klusa filozofija – uzkopšana pirms aiziešanas. Un tā nav drūma tēma. Tā ir māksla ieviest kārtību pirms to nāksies darīt citiem. Tas ir veids, kā nevis apgrūtināt, bet atbrīvot. Un vispirms jau – sevi. Parunāsim godīgi: ko mēs patiesībā slēpjam skapjos un pagrabos? Kāpēc baidāmies palaist vaļā vecas lietas? Un kā iemācīties šķirties nevis no atmiņām, bet no to smagās fiziskās nastas?
Lietas, kuras mēs glabājam, un tās, kas mūs notur
Vecais vecmāmiņas Annas servīzes komplekts, kārtīgi salikts 90-to gadu avīzes, studiju laiku dūnu jaka – kāpēc tas viss joprojām atrodas vecākās paaudzes cilvēku mājās? Vispār tam ir tāds apzīmējums – krāšanas sindroms. “Katram gadījumam,” viņi saka. “Tā ir piemiņa,” viņi nostalģiski piebilst. Bet patiesība ir tāda, ka kādu dienu šīs sauktas par “mantību” atvērs kāds cits – un pastāv liela iespēja, ka vienkārši visu izmetīs.
Skarbi? Bet godīgi. Laiks parunāt par krāšanu nevis kā par sadzīves ieradumu, bet kā par cilvēka psihes fenomenu. Ko mēs patiesībā slēpjam šajās lietās? No kā aizsargājamies? Un kā iemācīties palaist vaļā?
1. Krāšana kā pagātnes mantojums
Paaudzei 35+ lietu uzkrāšanas tēma nav abstrakcija, bet realitāte no bērnības. Mēs izaugām starp skapjiem, kas piebāzti ar gultas veļu, kuru “žēl bojāt”, traukiem “viesiem”, kuri reti nāca, un apģērbu “ja nu pēkšņi derēs vai kādam atdošu”. Šis uzvedības modelis nāk no deficīta laikmeta. Padomju un pēcpadomju laikā “dabūt” bija svarīgāk nekā “vajadzēt”. Lietas nepirka, tās “izkaroja”, un katram šādam ieguvumam bija gandrīz rituāla vērtība. Un pat šodien, kad viss ir pieejams, mūsos dzīvo šis iekšējais mednieks. Mēs inerces pēc saudzējam maisiņus maisiņos, krājam salauztas ierīces, glabājam kastes “pārvākšanās brīdim”. Tikai lūk, pārvākšanās biežāk notiek uz izgāztuvi – bez mums un bez jēgas.
2. Emocijas, kas piesaistītas lietām
Lietas – tās nav vienkārši lietas. Tie ir mūsu atmiņu konteineri. Fotogrāfija padzeltējušā rāmītī ir atmiņa par vakaru, balsi, smaržu. Bērnu zābaciņi nav apavi, bet tēls, kurā dēls sper pirmos soļus. Un tieši tāpēc no tiem šķirties ir grūti. Cilvēkiem, kuriem ir tieksme uz krāšanu kā traucējumu, šķiet: izmetīšu lietu – pazaudēšu daļu sevis. Bet patiesība ir tāda, ka atmiņas nedzīvo materiālajā. Tās ir mūsos. Un jo vairāk mēs tās iespiežam fiziskajā, jo grūtāk ir elpot. Mēs mēģinām iekonservēt pagātni, nepamanot, kā tā sāk mūs smacēt.
To sauc par “emocionālo enkuru”. Tas nav par atmiņu. Tas ir par bailēm – ka bez šiem priekšmetiem mēs aizmirsīsim. Bet mēs taču esam stiprāki par savu atmiņu.
3. Kāpēc mēs nevaram palaist vaļā
Ar krāšanu ir saistīti daudzi slēpti mehānismi. Pirmkārt, tās ir bailes no trūkuma. Pat ja ledusskapis šobrīd ir pilns ar ēdienu, iekšā sēž trauksme: “A ja nu vēlāk nebūs?” Gribas izveidot krājumus – kā kāmja alā. Otrkārt, tas ir atliktā “es” efekts. Mēs domājam: “Lai paguļ, kādreiz noderēs.” Mēs nedzīvojam šodienā, bet hipotētiskā “pēc tam”. Ir arī dziļāki iemesli. Daudziem cilvēkiem lietas kļūst par veidu, kā kontrolēt haosu. Pasaulē, kas pilna ar nenoteiktību, krāmi rada stabilitātes un kārtības ilūziju. Paradokss.
Un mēdz būt arī tā, ka mēs baidāmies no zaudējumiem. Lietu glabāšana ir neapzināts mēģinājums apturēt laiku. “Ja es saglabāšu viņas kleitu – es nepalaidīšu viņas aiziešanu.” Bet tā ir ilūzija. Un kamēr mēs turam veco, mums nav vietas jaunajam.
Reāls stāsts par vecmāmiņu Annu: kad lietas pārvēršas par cietumu
Anna visu mūžu nodzīvoja vienā mājā, kur katrs plaukts un stūris bija piebāzts ar lietām. Viņa neizmeta praktiski neiegko – vecas avīzes, apģērbu, traukus, dāvanas, kas “vēl noderēs”. Tuvinieki bieži lūdza atbrīvoties no krāmiem, bet vecmāmiņa atbildēja: “Tā visa ir piemiņa. Kā es bez tā būšu?” Ar laiku dzīvoklis kļuva tik pilns, ka sieviete sāka izjust grūtības pārvietoties cauri tam un pat tikt galā ar ikdienas darbiem. Lietas kļuva nevis par atgādinājumu, bet par īstu mūri, kas turēja viņu ieslēgtu. Doma šķirties no kaut kā izraisīja bailes un trauksmi – it kā viņa zaudētu daļu sevis.
Kad vecmāmiņas vairs nebija, radinieki, atverot dzīvokli, saskārās ar tūkstošiem priekšmetu, kas uzkrāti gadu desmitiem. Viņiem tie bija vienkārši krāmi, kurus nācās izvest ar piekabēm.
Annas pēdējā vēstule: tukšuma piepildīšana
Kad pēdējā piekabe ar vecajiem žurnāliem un saplaisājušajām servīzēm bija izbraukusi no pagalma, nams pēkšņi kļuva biedējoši kluss. Bez lietu kalniem, kas slāpēja skaņu, katrs solis tukšajās istabās atbalsojās kā baznīcā. Likās, ka pati māja ir ievilkusi elpu pēc gadu desmitiem ilgas klusēšanas. Annas mazmeita, kārtojot pēdējo tukšo skapi, pašā augšējā stūrī atrada nelielu, apsūbējušu koka lādīti. Tā nebija piebāzta ar krāmiem. Tajā gulēja tikai trīs lietas: veca, rudenī nokritusi kļavas lapa, mazs akmentiņš no jūrmalas un ar roku rakstīta zīmīte.
“Mani mīļie,” rakstīja Anna. “Ja jūs lasāt šo, tātad esat atraduši manu ‘mūri’. Piedodiet, ka es to neiztīrīju pati. Sākumā es glabāju lietas, jo tās man atgādināja par laimi. Vēlāk es tās glabāju, jo baidījos, ka bez tām nekas vairs nebūs palicis pāri. Man šķita, ka mana vērtība ir tajā, cik daudz esmu sakrājusi, nevis tajā, cik brīvi es dzīvoju.”
Zīmītes beigās bija piebilsts: “Tagad, kad istabas ir tukšas, nebaidieties no šī klusuma. Tas nav tukšums, tā ir telpa jūsu pašu stāstiem. Akmentiņš un lapa ir viss, ko es tiešām gribēju paturēt – mirkli pie jūras un mirkli rudenī. Pārējais bija tikai bailes.”
Atbrīvošanās māksla
Annas stāsts beidzās nevis ar pēdējo izmesto maisu, bet ar sapratni. Viņas pēcnācēji saprata, ka mīlestība pret vecmāmiņu nav mērāma tajā, cik daudz viņas trauku tie spēj saglabāt savos plauktos. Patiesā piemiņa bija stāstos, ko viņi atcerējās, sēžot uz tukšās grīdas un malkojot tēju no savām, jaunajām krūzēm. Mēs bieži domājam, ka, izmetot lietu, mēs izmetam atmiņas par cilvēku. Bet ir tieši otrādi. Tikai tad, kad mēs noņemam putekļaino fizisko slāni, mēs ieraugām cilvēka patieso būtību. Anna nebija viņas skapji. Viņa bija smiekli, viņas ceptās plātsmaizes smarža un padoms, ko viņa deva grūtā brīdī.
Nākamajā rītā mājas logi tika atvērti plaši vaļā. Pirmo reizi pēc gadiem gaiss brīvi plūda cauri visām telpām. Atbrīvošanās no pagātnes smaguma nav nodevība. Tā ir dāvana sev un nākamajām paaudzēm. Mēs visi ejam cauri dzīvei, vācot pieredzi. Taču gudrība slēpjas spējā atšķirt dārgakmeņus no oļiem. Lai mūsu mājās paliek tikai tas, kas mūs iedvesmo, nevis tas, kas mūs tur gūstā. Jo galu galā mēs uz šīs zemes esam ceļotāji, un ceļot ir daudz vieglāk, ja mugursoma nav pilna ar akmeņiem. Šis stāsts ir dzīvs atgādinājums tam, cik svarīgi ir laicīgi palaist vaļā. Tāpēc ka lieta ir tikai lieta. Bet mēs – esam daudz vairāk.
4. “Mantības” cena: kad lietas sāk traucēt dzīvot
No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka lietu uzkrāšanās ir ērtību vai estētikas jautājums. Bet tas ir daudz dziļāk. Pārmērīga krāšana izraisa hronisku stresu. Mēs kaitināmies par nekārtību, dusmojamies, ka nevaram atrast vajadzīgo, bet vēl stiprāk – ka nepietiek spēka “to visu izšķirot”. Tas rada pastāvīgu fonu spriedzi. Parādās vainas apziņa. Mēs ejam garām vecajām mēbelēm vai kastēm, un katru reizi iekšā skan “Vajadzētu jau…”, bet rokas nepienāk. Un šis “vajadzētu jau” izēd mūs no iekšienes. Galu galā rodas bezspēcības sajūta. “Ar ko sākt? Tas nav iespējams. Viss ir tā sapinies.” Un cilvēks vienkārši padodas. Tā haoss pakāpeniski kļūst par normu.
Sociālajā ziņā tas var novest pie konfliktiem ar tuvajiem. Kāds no ģimenes locekļiem grib ieviest kārtību, kāds – turas pie katra sīkuma. Rodas konflikti, atsvešināšanās. Bet galējos gadījumos – arī pilnīga izolācija: ir kauns aicināt ciemiņus, smagi pieņemt palīdzību, negribas nevienu ielaist.
Vienu ļoti svarīgu ieteikumu kā palaist lietas un atmiņas vaļā – atradīsi lasot nākamo lapu
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
