Pavasara dārza plānošanā ir vērts iekļaut kreses, kuru aromāts kalpo kā dabisks šķērslis gliemežiem un palīdz pasargāt jutīgākos augus.
Marta vidū parasti sāku pārskatīt sēklu krājumus un plānot, kur šogad atradīsies dārzeņu vagas. Katrs dārznieks zina to nepatīkamo sajūtu, kad pēc silta vasaras lietus dārzā parādās kailgliemeži un sāk grauzt jaunos stādus. Pirms dažiem gadiem kaimiņš man ieteica nevis cīnīties ar sekām, bet vienkārši iestādīt gar dobju malām vienu konkrētu puķi.
Kāpēc gliemeži kļūst par dārza lielāko bēdu
Gliemeži un kailgliemeži spēj nodarīt lielu skādi ražai ļoti īsā laikā. Īpaši izteikti tas ir mitrās vasarās, kad pa nakti šie mīkstmieši mēdz burtiski noklāt dārza augus. No rīta dārznieku sagaida caurumotas lapas un sabojāti dzinumi, kas nereti liek aizdomāties par dārgu ķīmisko līdzekļu pirkšanu.
Daudzi mēģina lietot alus lamatas, pelnus vai dažādus pulverus, lai kaitēkļus aizbaidītu. Šīs metodes mēdz strādāt, taču tās prasa regulāru atjaunošanu un uzmanību. Daudz vieglāk ir izmantot pašu dabu un radīt tādus apstākļus, kuros gliemežiem vienkārši negribas uzturēties jūsu dārzā.
Vienkāršs augs ar spēcīgu iedarbību
Šī brīnumainā puķe, kas spēj palīdzēt dārzniekam, ir krese. Daudzi to pazīst kā vienkāršu, vījošos augu ar koši oranžiem vai dzelteniem ziediem. Parasti kreses audzē skaistumam vai pat kā garšaugu, jo to lapas un ziedi ir ēdami.
Tomēr mazāk zināms ir fakts, ka šis augs ir gliemežu un rāpuļu dabiskais ienaidnieks. Galvenais iemesls ir kresēs esošās vielas, ko dēvē par glikozinolātiem. Cilvēkam šie savienojumi nav kaitīgi un pat piešķir augam nedaudz sīvu, patīkamu garšu, bet gliemežiem šis aromāts un garša ir neizturami.
Dabiskā barjera dārza vidū
Kreses darbojas kā dzīvs barjers. Kad gliemezis sajūt specifisko vielu klātbūtni augsnē vai gaisā, viņš instinktīvi cenšas izvairīties no šīs zonas. Tādā veidā tiek pasargāti arī citi augi, kas atrodas krešu tuvumā vai to aplī.
Pieredzējuši audzētāji atzīmē, ka kaimiņos esošie dārzeņi paliek pilnīgā drošībā. Nav nepieciešami speciāli aerosoli vai indīgas granulas, kas var ietekmēt arī augsnes kvalitāti un mūsu pašu veselību. Tikai pēc krešu iesēšanas var redzēt, kā mainās dārza ekosistēma.
Kā pareizi sēt un kopt kreses
Ja šāda metode šķiet uzrunājoša, sēklas jāsāk meklēt jau tagad, marta vidū. Sēšanu dobēs parasti veic tad, kad zeme ir pietiekami sasilusi, kas parasti ir maija vidū. Lai augs pildītu savu aizsardzības funkciju, ir svarīgi to nesēt kā vienu atsevišķu ceru šur un tur.
Vislabāk kreses sēt blīvā, nepārtrauktā aplī ap dārzeņu dobi vai gar tās malām. Starp sēklām nevajadzētu atstāt vairāk par 20 centimetru lielu atstarpi. Tādā veidā tiek izveidots necaurejams barjers, caur kuru gliemezis nevarēs tikt pie pārējām kultūrām.
Ikdienas kopšana un ieguvumi
Kreses nav prasīgi augi, taču tām patīk saule un regulāra laistīšana. Sausā laikā tās jānolaista vismaz pāris reizes nedēļā, vislabāk agri no rīta. Pareizi koptas, tās ātri saaug garās, sulīgās stīgās, kas skaisti nosedz zemi un neļauj tai pārlieku izkalst.
Jāatceras, ka kreses mūsu klimata apstākļos ir viengadīgi augi. Tas nozīmē, ka katru pavasari sēšanas darbs būs jāatkārto. Tomēr tas ir neliels ieguldījums salīdzinājumā ar mieru un veseliem augiem visas vasaras garumā. Turklāt rudenī kreses kalpo kā lielisks zaļmēslojums, ko vienkārši iestrādāt augsnē.
Kad nepieciešama papildu palīdzība
Protams, ja dārzā gliemežu ir neparasti daudz un tie paspējuši savairoties jau agrāk, ar vienu krešu rindu var nepietikt. Tādos gadījumos kreses var papildināt ar citiem aromātiskiem augiem, piemēram, salviju vai rozmarīnu. Arī šo garšaugu smarža gliemežiem šķiet nepievilcīga.
Svarīgi ir negaidīt brīdi, kad kaitēkļi jau sāk saimniekot, bet rīkoties profilaktiski. Marta vidus ir īstais laiks, lai mierīgi izplānotu dobju izvietojumu un iegādātos sēklas. Šāda pārdomāta saimniekošana ļauj dārzā pavadīt laiku ar prieku, nevis pastāvīgā cīņā ar dabu.
