Mūsdienās spiediens uz vīriešiem ir no visām pusēm un tas pat ir pieaudzis. Kā izrādās, mums, vīriešiem ne tikai ir jāpelna nauda un jāapgādā ģimene, bet ir jāveic vēl arī daudzi citi pienākumi.
Es uz to atbildu šādi: mans galvenais uzdevums ir rūpēties par sievu un dēlu. Ar rūpēšanos es saprotu tādu apstākļu radīšanu, kad ne sievai, ne bērnam nekas netrūkst.
Ar Maiju esam precējušies jau gandrīz 17 gadus. Es pats esmu līderis pēc savas būtības, tāpēc mana sieva ir mierīga sieviete, lieliska saimniece un laba mamma. Man mājās vajag vienkārši sakot, otru pilotu, nevis kuģa kapteini.
Un sievai šāda pieeja visus šos gadus ir bijusi pieņemama. Viņa nestrādā – tas nav nepieciešams, turklāt viņa ir izaudzinājusi mūsu dēlu Danielu. Viņam ir 15 gadi un viņš šobrīd mācās 9. klasē. Daniels nodarbojas ar sportu, mācās labi un pat jau veido nopietnus nākotnes plānus. Skaidrs, ka es kā tēvs, esmu viņam esmu viņam gan paraugs, gan autoritāte, bet es nemazinu arī sievas nopelnus audzināšanā.
Vasaras sākumā man izmaksāja prēmiju par pusgadu, un es nolēmu iepriecināt savus tuviniekus ar atpūtas braucienu uz kādu no siltajām zemēm. Pēdējos gados mēs visi atpūsties braucām uz manu vecāku vasarnīcu Ventspilī, bet tālāk sen nekur nebijām braukuši.
– Nu, sieva, ķeries pie mūsu atpūtas organizēšanas. Tu zini budžeta summu trīs cilvēkiem. Rezervē, lūdzu, viesnīcu, biļetes, visu nepieciešamo. Brauksim kaut kur atpūsties! – es iepriecināju Maiju.
– Robert, bet es pat nezinu, ar ko sākt. Tu esi tas, kurš visu izlemj. No kurienes man zināt, kura viesnīca un kur būs laba, bet kura – nē? Es šādā kūrortā tomēr neesmu vēl bijusi ne reizi! Es tikai pamāju ar roku. Nepietiek ar to, ka es finansēju visu šo pasākumu, vēl arī man pašam viss jāmeklē un jārezervē? Un sieva ko dara?
Lasi vēl: Skaists vīrietis, nopelna pienācīgu naudu, bet sievietes viņu joprojām pamet: kāds ir iemesls
Daniels arī sapriecājās, izdzirdot šos jaunumus. Dēls pēdējo reizi tādā lielākā ceļojumā bija pirms sešiem gadiem, jau sen visi iespaidi aizmirsušies. Maija, protams, visu mēnesi mani apgrūtināja ar dažādiem jautājumiem par organizatoriskām lietām. Bet man galva bija aizņemta ar darba lietām, kāpēc man par to jādomā?
Un beidzot, atvaļinājuma pirmajā dienā agri no rīta mēs devāmies uz lidostu, lai lidotu uz Turciju. Lidojums noritēja labi, es pat paguvu pagulēt. Taksometra šoferis salādēja mašīnā mūsu koferus un veda mūs uz viesnīcu. Ceļš veda gar jūru, un es kāri ieelpoju svaigo gaisu caur nedaudz atvērto logu.
Taču, kad mašīna apstājās pie lielas vecas padomju tipa viesnīcas, es jau sāku bažīties:
– Maija, vai tā tiešām ir mūsu viesnīca?
Sieva klusi pamāja ar galvu.
Blakus šai vecajai viesnīcai gar krastu stiepās vesela virkne skaistu un modernu ēku. Tad kāpēc mums jādzīvo šādā? Viesnīcas iekšpuse izrādījās necik ne labāka par ārpusi. Un numurs man vispār atgādināja kādu 70. gadu filmu.
Es nosūtīju dēlu pastaigāties uz pirmo stāvu, bet pats teicu sievai:
– Ko tu rezervēji? Kas tas par murgu?
– No kurienes man zināt, kāda viesnīca ir vajadzīga? Šo variantu man ieteica mamma, viņa kādreiz šeit bija atpūsies, – Maija mēģināja attaisnoties.
Es bezspēkā iekritu gultā. Kā var būt tik… Kas viņa – internetu neprot lietot un atsauksmes lasīt? Bet viņa tik turpināja kaut ko murmināt, ka visās tajās vietnēs esot grūti orientēties un es taču viņai nebiju vēlējies palīdzēt.
– Nu, jāizmanto arī sava galva! Ne tikai manas smadzenes, bet arī savas! – es uzbļāvu sievai un devos noskaidrot, vai mums var atgriezt naudu par numuru un grasījos meklēt citu viesnīcu.
Protams, izrādījās, ka šajā viesnīcā ir arī vismuļķīgākie noteikumi. Nē, naudu par numuru mums neviens nebija gatavs atgriezt.
Nāksies desmit dienas dzīvot šajā graustā ar padomju gultām numurā! Un viss šis prieks izmaksāja, starp citu, visai dārgi. Es ar Maiju visu dienu nerunāju. Izrādījās, ka viņa vispār nebija sagatavojusies – nebija paskatījusies, kādi šeit ir restorāni, kur var iet, kādi parki un atrakcijas atrodas mūsu apkārtnē.
Brīvdienas sākās “normāli”, nav ko teikt. Viesnīca ir slikta, un pat nav skaidrs, kur iet pusdienot! Paldies, mīļā sieva!
Tikmēr sieva visu laiku atkārtoja, ka viņai bija ļoti grūti izprast. Protams, visu savu dzīvi viņa ir pieradusi, ka es risinu visus jautājumus. Varbūt 42 gadu vecumā ir pienācis laiks kļūt neatkarīgai, nevis slēpties aiz manas muguras?
