Vai es baidos palikt viena? Nē. Es baidos nodzīvot visu dzīvi tādā skumjā, paredzamā pārī. Kur mīlestība ir, bet prieka – nav. Kur nav nekā, ko atcerēties, izņemot “parastu gadu”.
Es baidos nodot to meiteni, kura vēl joprojām dzīvo manī un sapņo nevis par mieru, bet par vētru. Pat jau pēc visām vilšanās reizēm atnāksi uz savām mājām bez viņa un paliksi viena – tu zināsi, ka esi dzīvojusi.
A tas, iespējams, arī ir pats svarīgākais kompass…
Inese apklusa.
Aiz loga bija decembris. Daži tūristi gāja ezera virzienā.
Sunīte Džūda pierasti ubagoji no viņiem ēdienu, skrienot nopakaļ un aprejot skopuļus.
Māris klusēja.
Inese bija viņu noķērusi slazdā. Viņa gaidīja, ko viņš teiks. Turklāt viņa gaidīja no viņa nevis viedokli, bet lēmumu.
Bet Māris saprata, ka viņam nav pat ko teikt. Viedoklis viņam bija viens – visi ir pelnījuši savu laimi.
Un vēl viņš zināja, ka kļūdās visi.
And vēl – ka laulība nav verdzība, ka labāk sagraut laulību nekā sevi..
Bet teikt to visu Inesei?
Viņš zināja tādus cilvēkus. Kuri gaida, ka viņu vietā kāds kaut ko izlems, lai noveltu atbildību par lēmumu.
– Māri, ko teiksiet? – Inese jautāja.
– Neko.
– Bet vismaz jūsu viedokli. Ko domājat, man tas ir svarīgi.
Māris saprata, ka jebkurš viņa vārds būs kļūdains.
Tomēr viņš pateica.
– Man vajag laiku, lai visu pārdomātu. Dzersim kafiju.
Nākamās dienas rītā Inese aizbrauca no viņa viesu mājas, viņu nebrīdinot.
Viņš viņai par to bija pateicīgs.
Lai gan pateikties vajadzēja aukstumam, kas kalla ciet šaurumu, prāmis varēja pārtraukt kursēt jebkurā brīdī, un tas nozīmētu, ka Ineses mašīna iesprūstu uz salas līdz februārim.
Arī tajā bija zīme..
Ka lēmumi jāpieņem ātri un tikpat ātri tie jāīsteno. Citādi var nokavēt.
( stāstu pirmo daļu vari izlasīt raksta sākumā – spied ATPAKAĻ)
Anitau ar galvu vajag domāt..
Sievietes grib kautjo nezin ko, bet tagad un tulīt
Cik precīzi aprakstīta tā sajūta! 42 gadi ir tas laiks, kad bērni izaug un tu pēkšņi saproti, ka esi pazaudējusi pati sevi starp administratora darbu un vakariņu gatavošanu. Nav jau vīrs slikts, bet tā sajūta, ka dzīve iet garām, kamēr viņš spēlē datorspēles, ir smacējoša. Autorei taisnība – mīlestība bez prieka ir kā mājas halāts, silts, bet tajā uz teātri neiesi. Galvenais nebaidīties dzīvot sev, nevis tikai citiem.
Interesanti par tiem vīriešu komentāriem ‘paliksi viena’. Tas tiešām izklausās pēc tādām kolektīvām bailēm, ka sievietes sapratīs – viņām vienām ir labāk nekā apkalpojot pasīvu vīrieti. Autorei ir drosme atzīt, ka viņa negrib būt tikai ‘vecmāmiņa’ nākotnē. Dzīve ir viena, un upurēt to tikai tāpēc, ka ‘tā pieņemts’ vai ‘vīrs ir labs cilvēks’, ir lēnām nogalināt sevi. Lai veicas atrast to vētru, pēc kuras kāro sirds