Strādājot dažādos reģionos Latvijā — gan filmējot, gan vārdā nenosauktos projektos, es iemācījos vienu noderīgu prasmi: ātri un nemanāmi pierakstīt, ko saka cilvēki.
Gandrīz neskatoties telefonā, tikai ar īsu vilcienu — viens vārds, otrais, trešais.
Un viss. Saruna turpinās, bet es jau zinu — šito vēlāk pārlasīšu.
Šīs piezīmes droši vien nekad neiekļūs oficiālos rakstos. Tā drīzāk ir mazliet nejaušu sarunu pierakstu kolekcija — sarunas, kas notikušas ceļā, uz koka soliņa pie autobusa pieturas vai meža mājiņā, kur ārā snieg, bet telpā jūtama dūmu smarža un kaut kas silts glāzē. Bieži vien tas bija pašu gatavots dzēriens — katram sava recepte un noslēpums. Un tieši šajos brīžos cilvēki runā visatklātāk.
Un tieši no tādām sarunām rodas teikumi, kas ilgi paliek atmiņā. Īsi, tieši un bez liekiem vārdiem. Vīrišķīgi — ne tādā skaļā, bet klusi atklātā veidā. Šeit ir trīs citāti no tādām sarunām — par sievietēm un ģimeni. Vecums norādīts tāds, kāds bija sarunu brīdī.
«Ar sievu jāprot arī paklusēt»
(Vilis, mežsargs no Alūksnes puses, pāri sešdesmit)
Vilis, kas strādā mežā netālu no Alūksnes, pie ugunskura teica:
— Ar sievu vajag runāt mazāk. Ja vīrietis sāk daudz stāstīt par to, kas viņu nomāc vai satrauc, sieva to var uztvert kā vājumu. Tad viņai šķiet, ka vīrs ir mīksts, un viņa pati sāk justies pārāk mierīga. Bet sievietei jābūt modrai. Viņai jāzina, ka vīrs ir klātesošs un stiprs — ne tikai kā draugs, bet kā ģimenes pamats.
Vilis atceras, ka tēva viņam nebija, bet vecvectēvs viņam bija piemērs:
— Kad vecvectēvs ienāca istabā, vecmamma uzreiz iztaisnojās. Viņš daudz nerunāja — nāca no meža, klusējot apēda zupu un aizgāja savās domās. Tāds viņš bija — stingrs un mierīgs.
— Man pašam ne vienmēr izdodas klusēt, — Vilis atzina. — Darbā sakrājas dažādas lietas, dažreiz gribas parunāt, izkratīt sirdi. Bet tad sev atgādinu — ne visu vajag izteikt skaļi. Sievietei vajag mieru, bet vīrietim — mugurkaulu. Dažreiz klusums pasaka vairāk nekā vārdi.
«Nav jāguļ vienā istabā, lai būtu tuvība»
(Valdis, šoferis no Valmieras puses, ap 45 gadiem)
“Es uzskatu — vīram ar sievu nav obligāti jāguļ vienā istabā,” teica Valdis, kad braucām cauri Vidzemei vēlā vakarā. “Un tas nav par attiecību vēsumu vai nesaskaņām. Tieši otrādi — tas nāk par labu.
Viņa no rīta iznāk sakopta, ar smaidu, pārliecināta par sevi. Es viņu neredzu ar saķepušiem matiem un pusmiegā. Un viņa mani nedzird krācam vai nemana, kā es miega laikā dažreiz runāju muļķības.”
“Tu paliec viņas acīs kā vīrietis, nevis kā omulīgs čaukstošs rīta cilvēciņš. Un tas pats otrādi. Mēs dzīvojam trīsistabu dzīvoklī — es vienā, viņa otrā. Trešā bija dēlam, kamēr viņš vēl bija mājās. Tagad tā ir tukša. Viss sakārtots. Nav jāguļ zem viena segas, lai būtu tuvība.”
Valdis saka, ka tā viņi dzīvo jau vairāk nekā desmit gadus. “Un zini,” viņš piebilst, “es uzskatu — tāpēc arī viss vēl turas.”
«Nav jāizvēlas sieva tikai pēc ārienes»
(Nikolajs, mednieks no Latgales, 65 gadi)
Pie ugunskura savā lauku mājā sēžot, Nikolajs saka:
— Es nekad neesmu sapratis tos, kas sievu izvēlas tikai pēc izskata. Skaistas sievietes bieži ir pieradušas pie uzmanības un var būt prasīgākas. Dzīve ar tām mēdz būt sarežģītāka, jo laiks maina visu, arī cilvēkus.
Viņš stāsta tālāk:
— Mans dēls nesaprot — viņš mājās atveda meiteni, kas izskatās kā skaistumkonkursa dalībniece. Saka: „Tēt, es gribu precēties!” Protams, ja gribi — satiksies, iemīlēsies, tas ir labi. Bet kāpēc taisīt kāzas? Laiks paskries, izskats mainīsies. Ko tad? Paliksi kopā ar kādu, kas, iespējams, nebūs tik saprotoša un ar ko dzīve būs sarežģītāka.
Nikolajs nopietni piebilst:
— Protams, jāizvēlas pēc mīlestības. Bet labāk tādu, kas nav ideāla ārēji, bet ir sirsnīga un saprotoša — tā noteikti ilgi mīlēs un cienīs.
Aicinu arī tevi piedalīties sarunā — pastāsti, kā tu redzi šo tēmu!
