Šajā dzīvoklī vienmēr bija silti, it īpaši vasarā. Paneļu mājas betona sienas dienas laikā sakarsa tā, ka naktī sāka izstarot maigu sildošu siltumu, pārvēršot istabu mājīgā kokonā.
Atvērtais logs nespēja apturēt šo omulību — no ielas ieplūda vien neliela vēja plūsma, kas nesa svaigu asfalta un siltas gaisa smaržu. Es dzīvoju viens. Un tas ir svarīgi. Nekādu lieku mājdzīvnieku – ne kaķu, ne suņu. Es vispār nemīlēju liekus pienākumus; mana dzīve bija sakārtota: darbs par sistēmas administratoru, vakarā mīļākā filma pie monitora, un tad — mēģinājums iemigt šajā patīkami siltajā betonā.
Tajā naktī bija īpaši mājīgi. Es mētājos savā vecajā dīvānā, kas man kalpoja par gultu, palags bija sakrokojies, spilvens kļuvis silts un maigs. Pulkstenis rādīja pusčetrus. Miegs nenāca, un manas domas viegli slīdēja, ripinot darba uzdevumu atliekas un dažus jaukus plānus.
Lai nedaudz atvēsinātos, es nolaidu kreiso roku pāri dīvāna malai. Pie pašas grīdas gaiss šķita nedaudz vēsāks. Es gulēju uz muguras, skatījos griestos, kur ielas laternas gaismas joslā dejoja puteklīši, un mana roka viegli šūpojās tumšajā telpā starp dīvānu un grīdu.
Es gandrīz iemigu. Tāds robežstāvoklis, kad realitāte kļūst plūstoša, un ielas skaņas – aprimušas un tālas.
Un tieši šajā brīdī es to sajutu. Tas nebija nejaušs pieskāriens. Tā bija mērķtiecīga, apzināta rīcība. Kaut kas silts, mitrs un neticami mīksts lēnām pārvilkās pāri manai plaukstai. No plaukstas locītavas līdz pirkstu galiem.
Sajūta bija tāda, it kā pa ādu pārvilktu ar mitru samta audumu. Tā nebija ātra, rotaļīga laizīšana, kā suns sveicina saimnieku. Tā bija ilga, pētoša kustība. It kā kāds vēlētos mani iepazīt.
Es izlektu no dīvāna. Es izrāvu roku no tumsas tik strauji, ka gandrīz izmežģīju plecu. Sirds sitās, bet ne no bailēm, drīzāk no pārsteiguma. Es apsēdos, pievilku kājas sev klāt un cieši ieskatījos tumšajā spraugā zem dīvāna.
— Kas tur ir? — es jautāju, balss bija aizsmakusi no miega. Klusums. Tikai ledusskapja dūkoņa virtuvē un tāls mašīnas troksnis aiz loga.
Mans racionālais, IT-prāts sāka drudžaini meklēt jautru skaidrojumu. Kaķēns? Kāds kaimiņš pazaudējis kaķēnu? Taču es atcerējos — man patīk kārtība. Es paskatījos uz savu kreiso roku. Blāvā laternas gaismā tā šķita tīra. Bet āda viegli kņudēja. Un es sajutu smaržu. Tā bija vāja, bet skaidra. Smarža, kas viegli atgādināja mitru augsni pēc lietus un kaut ko saldeni-metālisku, kā svaigas gaļas nodaļā. Bet galvenokārt, tā bija silta siekalu smarža.
Man vajadzēja ieslēgt gaismu. Slēdzis bija pie durvīm, trīs metrus no dīvāna.
Es nevarēju. Trīsdesmit gadus vecs vīrietis, sēdēju uz dīvāna, saspiežoties stūrī, un baidījos nolaist kājas uz grīdas, jo zināju, ka tas radīs vēl vairāk jautru atklājumu. Es paņēmu naktsskapītī esošo viedtālruni. Ieslēdzu lukturīti. Spožs balts stars pārrāva tumsu. Es pavirzīju gaismu zem dīvāna.
Tur bija… tas nebija tukšums.
Tur sēdēja kaķēns. Maziņš, spalvains, ar milzīgām, tumšām acīm, kas spoži atstaroja manu lukturīša gaismu. Viņš bija pelēks, gandrīz melns, un izskatījās tik noplucis, ka sirds man ietrīcējās. Viņš bija mazs, un, iespējams, izrāpās iekšā pa ventilāciju vai caur kādu plaisu sienā.
Viņš sēdēja, saritinājies, bet tikko pamanījis gaismu un manu roku, viņš bija izpētījis mani ar savu mazo, raupjo mēli. Es atviegloti uzelpoju, tagad tas šķita muļķīgi. Protams, kaķēns! Silti, mitri, un raupji. Es ātri noliku telefonu un ieslēdzu augšējo gaismu. Istaba iemirdzējās. Es nolecu uz grīdas — ātri, gandrīz ar lēcienu — un uzmanīgi pastūmu dīvānu prom no sienas.
Mazais pelēkais ķermenītis sastinga, bet nebaidījās. Viņš tikai izdarīja “ņau!”, tik klusu, ka to varēja gandrīz sadzirdēt tikai ar sirdi.
Es aizgāju uz virtuvi, paņēmu bļodiņu un ielēju tajā pienu. Atgriezos istabā un novietoju pienu zem dīvāna.
Viņš izlīda lēnām, uzmanīgi, bet ar neatvairāmu interesi par piena bļodu. Viņš apēda visu.
Es ilgi mazgāju rokas, bet šoreiz nevis, lai nomazgātu nepatiku, bet lai atkal sajustu ādas kņudēšanu. Es atgriezos istabā.
Es sapratu, ka vairs nespēšu gulēt, zinot, ka zem dīvāna ir kaut kas tik jauks un silts. Es paņēmu veco pledu un aizgāju uz virtuvi. Tur, uz cietā stūra, bija neērti, bet vismaz es varēju redzēt mazo draugu. Es atstāju gaismu koridorā un virtuvē.
Es nosēdēju virtuvē līdz rītausmai, turēdams mazo, tikko atklāto kaķēnu klēpī. Viņš gulēja, maigi murrādams. Kad ārā kļuva gaišs, nogurumu nomainīja gaišs prieks. “Tiku galā,” es domāju. “Man ir kaķis.”
Dienā darbā es jutos fantastiski. Vakarā man negribējās kavēties. Es ātri devos mājās un uzreiz ieslēdzu visas gaismas. Es izlēmu sev pierādīt, ka esmu atbildīgs. Es atbīdīju dīvānu prom no sienas. Es iztīrīju katru stūri. Es atradu vietu, kur viņš bija ielīdis – maza sprauga pie centrālapkures caurules.
Atsvaidzināts un laimīgs, es devos gulēt. Šoreiz es cieši apskāvu savu jauno, Māri, kurš bija nosaukts mana vārda dēļ, lai tas būtu jautrāk. Miegs nāca ātri. Un tas bija salds miegs. Es sapņoju, ka esmu dārzā, un ap mani skraida mazi, mīksti radījumi. Es pamodos no skaņas.
Bija trīs naktī. Istabā bija tumšs, es biju aizmirsis atstāt naktslampu ieslēgtu.
Skaņa nāca no apakšas. No zem dīvāna.
Šļurkst! Tas bija mitrs, žļerkstošs troksnis. It kā kāds būtu skaļi aplaizījis sausas lūpas. Skaļi, nekaunīgi. Tas bija tur. Mazais draugs bija atgriezies. Mana sega pēkšņi šķita kā mīksta aizsardzība. Es jutos kā kūniņā, aizsargāts. Un tad es sajutu grūdienu. No apakšas. Dīvāna apakšā.
Vājš, bet jūtams. It kā kāds, kas guļ zem tā, būtu apgriezies no sāna uz sānu un aizskāris atsperes ar plecu. Tuk. Tuk. Tagad tas pieskārās. Klusi, ritmiski. It kā pārbaudītu, vai es vēl esmu nomodā.
Mani pārņēma maigs prieks. Viņš vairs neslēpās. Viņš zināja, ka esmu šeit, un gribēja man atgādināt par sevi. Es atcerējos to maigo mēlīti. Viņš iepazina mani. Un es viņam patiku. Es sapratu, ka, ja es palikšu gulēt, viņš agri vai vēlu atradīs veidu, kā mani pamodināt.
Man vajadzēja rīkoties. Es lēnām, ļoti lēnām, sāku atbrīvoties no segas. Cenšoties neizdot ne skaņas. No apakšas kļuva kluss. Viņš klausījās. Es jutu viņa koncentrēto, mīļo uzmanību, kas bija vērsta uz mani caur plānu auduma kārtu. Es atbrīvoju roku. Lēnām pastiepos pēc gumijas bumbas — manai jogai. Tā stāvēja pie sienas, netālu no gultas.
Es satvēru to. Tā bija mīksta, bet uzticama. Tagad grūtākais. Man vajadzēja piecelties. Un ne tikai piecelties, bet darīt to tā, lai viņš nepaspētu reaģēt. Es satvēru kaķēnu, kurš tikko pamodās un maigi murrāja. Dziļi ieelpoju. Es nolecu no dīvāna ar vienu kustību, pārveļoties pāri malai, cik vien iespējams.
Tajā pašā brīdī kaut kas metās ārā no zem dīvāna. Es neredzēju to visu. Es redzēju tikai kustību tumsā. Mazu, mīļu, spalvainu viedokli, kas ātri un veikli izskrēja no apakšas. Viņš nepaspēja mani satvert pie kājas, bet jau bija man blakus.
Es ieslēdzu gaismu. Es gribēju redzēt VIŅU. Es apstājos. Es paņēmu viņu rokās. Murrāšana bija tik skaļa, ka atbalsojās istabā. Es nosēdos uz dīvāna, jutos viegls un brīvs. Es atstāju savu veco, drūmo dzīvi, kad man bija bail no tumsas un tukšuma. Tagad man bija draugs.
Es neizmetu dīvānu. Es to atvilku atpakaļ pie sienas, lai tur vairs nevarētu paslēpties. Tagad es guļu uz dīvāna. Man nav vairs vajadzīga nekāda cita gulta. Zem mana gulēšanas vietas nav tumsas, jo tagad tur atrodas mīļš draugs, kas mani pasargā no vientulības.
Esmu priecīgs. Es tiku galā. Bet es joprojām guļu ar kaķēnu uz spilvena. Un dažreiz, kad dzīvoklī kļūst pārāk kluss, es jūtu pieskārienu plaukstai — mīkstu, siltu, kas mani iepazīst. Un es zinu: mīlestība pastāv. Un viņi gaida mūs.
