Daudzi no mums ir redzējuši vecās melnbaltās fotogrāfijas, kurās mazi bērni cieši ietīti guļ ratiņos vai pat gultiņās tieši sniegā, kamēr termometra stabiņš noslīdējis krietni zem nulles.
Mūsdienu vecākiem šādi skati var izraisīt neizpratni vai pat šausmas, tomēr savulaik tā bija vispārpieņemta norma. Izrādās, ka bērnu atstāšana miegam salā nebija vis dīvaina untuma izpausme, bet gan stingri reglamentēta sistēma, kas balstījās uz tā laika zinātniskajiem priekšstatiem par stāvokli.
Speciālisti, kas pētījuši pagājušā gadsimta pedagoģijas metodes, norāda, ka šī prakse nebija nejauša. Tā bija daļa no plašākas norūdīšanas programmas, kuras mērķis bija izaudzināt spēcīgu un pret kaitēm noturīgu paaudzi.
Miegs svaigā gaisā: ieradums vai zinātne?
Tolaik valdīja uzskats, ka sals un svaigs gaiss ir labākais veids, kā stiprināt imunitāti, uzlabot miega kvalitāti un pasargāt bērnu no slimošanām. Bērnudārzos pat tika būvētas speciālas “miega verandas” – atklātas terases, kur bērni devās diendusā neatkarīgi no gadalaika. Arī mājās vecāki rīkojās līdzīgi, iznesot ratiņus uz balkona vai novietojot tos pie atvērta loga.
Tā laika speciālisti apgalvoja, ka pie pareiza ekipējuma – silta apģērba, vilnas segām un sejas aizsardzības – miegs salā ir ne tikai drošs, bet pat nepieciešams. Galvenais noteikums bija sekot līdzi temperatūrai, parasti nepieļaujot gulēšanu ārā, ja sals pārsniedza mīnus desmit grādu robežu. Tika uzskatīts, ka tieši šāda vide palīdz bērna organismam iemācīties ātrāk adaptēties mainīgajiem laikapstākļiem.
Lasi vel: Cukurs spēcīgiem tomātu stādiem: kāpēc dārzkopji mēdz “pabarot” dēstus uz palodzes
Norūdīšanās efekts: mīts vai realitāte?
Aktīvi popularizēja norūdīšanos kā galveno profilakses līdzekli pret visām kaitēm. Mazgāšanās vēsā ūdenī, miegs pie atvērtiem logiem un rīvēšanās ar sniegu bija daļa no ikdienas rutīnas, ko daudzi vecāki pildīja bez ierunām, jo “tā darīja visi”.
Novērojumi liecināja, ka bērni, kuri regulāri gulēja ārā, patiešām retāk bija saaukstēšanas un viņu miegs bija daudz ciešāks. Aukstais gaiss veicināja dziļāku elpošanu. Protams, raugoties no mūsdienu skatpunkta, šāda universāla pieeja visiem bērniem nav piemērota un prasa individuālu izvērtējumu, taču tajā laikā sistēma strādāja masveidā.
Kāpēc šī tradīcija ir izzudusi?
Mūsdienās ir grūti iedomāties situāciju, kurā vecāki labprātīgi atstātu zīdaini gulēt salā uz vairākām stundām bez uzraudzības. Ir mainījies ne tikai klimats, bet arī pilsētvides trokšņu līmenis, ekoloģiskā situācija un paši priekšstati par drošību. Ir uzkrāts daudz vairāk zināšanu par bērnu termoregulāciju, kas liek būt piesardzīgākiem nekā mūsu vecvecākiem.
Daudzas no vecajām praksēm ir aizgājušas vēsturē kopā ar savu laikmetu – līdzīgi kā alumīnija kamanas un marles autiņi. Tomēr pamatideja par svaiga gaisa nozīmi joprojām ir aktuāla. Meistari joprojām iesaka telpu vēdināšanu un garas pastaigas, pat ja bērns vairs netiek atstāts viens pats ārā.
Skaidrs ir viens – norūdīšanai ir jēga, ja to dara ar prātu un ievērojot drošību. Iespējams, tieši pateicoties šai “skarbajai” skolai, daudziem no mums ir fotogrāfijas, kurās mēs, sārti vaidziņi un pamatīgi satuntuļoti, guļam kā eņģeļi dzestrajā ziemas gaisā. Galu galā, lai augtu vesels, reizēm vajag tikai kārtīgi izgulēties – pat ja ārā ir mīnus pieci grādi.
Lasi vēl: Klusums svētku drudža laikā: kāpēc arvien vairāk cilvēku izvēlas nesvinēt svētkus
Vai jūsu ģimenes albumos arī glabājas kāda liecība par šo neparasto norūdīšanās metodi?
