— Kur? Kur ir kārbiņa?
— Kāda kārbiņa? — Antra nokratīja viņa rokas. — Tu vasarnīcu pārdevi?
Guntis sastinga. Mute atvērās un aizvērās kā zivij, kas izvilkta uz ledus.
— Tu… Tu rakājies manos dokumentos?
— Es rakājos dāvanā, Gunti. Dāvanā, ko tu sagatavoji savai zivtiņai…vai par manu naudu. Kur ir nauda par vasarnīcu? Kur tie astoņdesmit tūkstoši?
Viņš atkāpās par soli. Atspiedās ar muguru pret durvīm. Viņa acis sāka šaudīties.
— Antra, tu nesaproti. Man ir parādi. Briesmīgi parādi. Es ieguldīju riskantos darījumos, izputēju… Es gribēju atspēlēties. Es visu atdošu. Šis darījums… Pēteris solīja…
— Kāds Pēteris? Tas, kuram tu vedi dāvanu? Vai tas, kurš nopirka vasarnīcu?
— Tas… Tas ir viens un tas pats cilvēks. Antra, atdod aproci. Man tā ir jāatdod. Es to rīt nodošu, naudu atgriezīšu ģimenē. Goda vārds.
Viņš meloja. Meloja tik neprasmīgi.
— Bet ko tu vedi viņai? — Antra pamāja uz saburzīto maisiņu viņa rokā. — Nu, parādi. Ko tu vedi Zivtiņai zelta vietā? Vai arī tas bija domāts man?
Guntis paskatījās uz maisiņu savā rokā, it kā pirmo reizi to redzētu.
— Tas… Tas tev. Es gribēju… Nu, lai būtu noderīgi.
Viņš pasniedza maisiņu. Antra to paņēma. Ieskatījās iekšā. Tur gulēja panna. Parasta panna ar pret piedeguma pārklājumu. Sarkanā cena — desmit eiro tirgus dienā. Un virtuves cimdiņš.
— Panna, — teica Antra. — Un cūka. Tas ir ļoti simboliski, Gunti.
— Ej.
— Šis ir arī mans dzīvoklis. Es te esmu pierakstīts.
— Dzīvoklis ir mans. Mantojums. Ej.
Gunta seja pēkšņi mainījās. Bailes pazuda. Parādījās tas, ko viņš gadiem bija slēpis zem noguruša apgādnieka maskas.
— Ā, tā? — viņš paspēra soli viņas virzienā. — Pati gudrākā? Bet vai tu zini, uz kā vārda es patiesībā vasarnīcu pārrakstīju? Tu līgumu līdz galam izlasīji?
Antra saspringa.
— Arnis V., — Guntis teica ar smīnu. — Zini, kas ir Arnis? Tas ir piedzinējs. Es viņam esmu parādā daudz vairāk. Un zini, kas ir vissmieklīgākais? Par kredīta galvotāju ej tu.
— Es neesmu nekur parakstījusies, — klusi teica Antra.
— Bet digitālais paraksts? — viņš iesmējās. Smiekli bija skaļi. — Tu taču man pati iedevi piekļuvi saviem datiem pirms pusgada, lai nodokļus sakārtotu. Atceries? Es visu noformēju, Antriņ. Viss ir uz tevis. Un vasarnīca aizgāja parāda segšanai, tikai tas ir piliens jūrā.
Antra sajuta, kā grīda pazūd zem kājām.
— Tu melo…
— Es meloju? — viņš izvilka telefonu. — Skaties. Ziņa no bankas. Pieleca? Nē? Tātad drīz pieleks. Es tavu telefonu patīrīju, kamēr tu gulēji, paziņojumus paslēpu. Tu, Antra, tagad esi tukšā Tāpat kā es. Tikai man ir aproce, es to pārdošu un notīšos. Bet tu te paliksi to visu strēbt. Atdod aproci.
Tajā brīdī durvīs, kuras viņš nebija aizvēris, kāds ienāca. Atskanēja smagi soļi. Mitru zābaku šļakstēšana.
— Durvis vaļā, nāciet iekšā, dārgie viesi. — viņš uzsauca, neatskatoties. — Tikai naudas nav.
— Gunti K.? — balss bija sveša un aizsmakusi.
Guntis lēni atlaida Antru un pagriezās. Priekšnamā stāvēja divi vīrieši. Viens — milzīgs, ādas jakā, ar seju, kas līdzīga vecam ķieģelim. Otrs — kalsns, brillēs, ar mapi rokās. Bet ne viņi nobiedēja Antru. Viņiem aiz muguras stāvēja sieviete. Jauna. Dārgā kažokā. Zem kažoka bija redzams apaļš vēders. Sestais vai septītais mēnesis, ne mazāk. Tā bija tā pati “Zivtiņa”. Antra bija redzējusi viņas foto Gunta telefonā — it kā klienta meita. Meitene neskatījās uz Gunti ar mīlestību.
— Gunti… — viņa pačukstēja. — Viņi teica… Viņi teica, ka dzīvoklis tagad ir viņu.
— Kāds dzīvoklis? — viņš nošņāca. — Elīna, ej uz mašīnu.
— Šis dzīvoklis, — mierīgi pateica kalsnais brillēs, kārtojot rāmjus. — Antra K.? — viņš paskatījās uz Antru.
— Labvakar. Mums ir izpildraksts. Un iesniegums no pilsones Elīnas S…. — viņš pamāja uz grūto meiteni.
— Es? — Antra noslīdēja uz apavu plaukta.
— Jūs, jūs. Zem visiem līgumiem ir jūsu digitālais paraksts. Un nauda par jūsu vīramātes dzīvokļa pārdošanu arī ienāca jūsu kontā un tika izņemta skaidrā naudā.
— Vīramātes? — Antra pārnesa skatienu uz vīru. — Mammas?
Guntis klusēja. Viņš skatījās vienā punktā — netīrā peļķē, kas bija natecējusi no tiesu izpildītāju zābakiem.
Lasi vēl: “Te ir garlaicīgi un ēst negaršīgi, mēs vairs negribam pie omes” teica mazais Mārcis
— Guntis teica, ka tu pie tā uzstāji. Lai atbrīvotu bērnistabu… mūsu mazulim.
Antra paskatījās uz vīru. Uz cilvēku, ar kuru bija nodzīvojusi divdesmit piecus gadus.
— Aproce, — pēkšņi teica Guntis. Viņa balss trīcēja. — Viņai kabatā ir aproce. Paņemiet to. Tas segs daļu…
Viņš ar pirkstu norādīja uz Antru.
— Pilsoni K., aproce mūs neinteresē. Mūs interesē, kāpēc jūsu garāžas pagrabā, kuru jūs arī pārrakstījāt uz sievas vārda ar vakardienas datumu, atrada ražotni.
Klusums priekšnamā kļuva dzeļošs. Bija dzirdams tikai tas, kā pil ūdens no kāda lietussarga.
— Ko? — tikai ar lūpām pajautāja Antra.
— Taisieties. Abi divi.
Un tad Antra saprata. Līgums, aproce kabatā. Panna uz grīdas. Bet priekšā….
Viņa paskatījās uz Gunti. Tas pēkšņi sabruka uz ceļiem :
— Antra. Antriņ. Pasaki viņiem. Pasaki, ka tā biji tu. Tu mani piespiedi.
Antra iebāza roku kabatā. Pirksti sažņaudza aproces auksto metālu.
— Kungs, — viņa teica, skatoties tieši acīs. Viņas balss kļuva stingra kā tie paši pārkaltušie zirnīši. — Dodiet man minūti. Es pārģērbšos. Un es jums parādīšu, kur viņš slēpj īstos dokumentus.
Viņa iegāja guļamistabā un aizvēra durvis vīra deguna priekšā. Aizbīdnis noklikšķēja. Viņai bija minūte. Un atvērts logs otrajā stāvā. Zem kura atradās sniega kupena. Antra nevilcinājās. Viņa uzrāva mugurā silto džemperi, ko bija nopirkusi Guntim, un paķēra somu ar savu pasi, kas jau gadiem stāvēja dokumentu mapes pašā apakšā. Viņa neplānoja slēpties radiem — tur viņu atrastu pirmajā stundā.
Viņa atvēra logu. Aukstais decembra gaiss iesitās sejā, atnesot dīvainu brīvības garšu. Viņa uzkāpa uz palodzes un, neatskatoties uz durvīm, ielēca kupenā. Pēc piecpadsmit minūtēm, sēžot nejauši noķertā taksometrā, Antra izvilka telefonu. Viņa nebrauca uz lidostu. Viņa brauca uz autoostu, bet pa ceļam nosūtīja pēdējo ziņu izpildītājam, kura vizītkarti bija pamanījusi uz mapes:
“Panna koridorā nav dāvana. Tās dubultajā kastē ir mana vīra īstā grāmatvedība un pieeja viņa ofšora kontam. Tur ir viss — gan vasarnīcas nauda, gan partneru vārdi. Viņš domāja, ka esmu tikai ‘kantora žurka’, bet žurkas vienmēr zina, kur glabājas vislabākais siers.”
Antra izslēdza telefonu un izņēma SIM karti. Viņa pataustīja dārgo zelta aproci kabatā. Tā nebija rotaslieta — tā bija viņas biļete uz jaunu dzīvi citā valstī, tālu prom no zirnīšiem pēc akcijas, hipotēkām un nodevības. Aiz loga tumšajā naktī pazibēja bākugunis, kas traucās viņas mājas virzienā. Antra pirmo reizi gadu laikā dziļi ieelpoja un viegli pasmaidīja. Spēle bija beigusies, un beidzot viņa vairs nebija galvenā varone.
