Vai esat redzējuši, kā gurķim 3 dienās izaug īstas “rokas”?
Nu beidzot tas notika arī ar mani! Stādīju, laistīju, paskatījos… Un pēc 3 dienām kā no burvības! Sāka augt ne tikai zaļumi, bet arī viss krūms atdzīvojās un sāka kustēties. Un tas viss bez siltumnīcas, bez viltīgiem biostimulantiem, bez mēslojuma.
Nu, un tagad uzmanību. Es taču bedrītē pievienoju vienu lietu. Tikai vienu. Paša gatavotu. Un, godīgi sakot, agrāk pat pasmējos par to. Bet, ja jūs zinātu, kā tā “iedarbina” augšanu! Gribat uzzināt, kas tas ir? Pacietieties, visu pastāstīšu no paša sākuma līdz noslēpuma atklāšanai.
Un, jā — pašās beigās jūs sagaida vēl viens triks: kā šo “mājas” sastāvdaļu var pastiprināt vairākas reizes, ja to lieto nevis vienkārši bedrītē, bet ar nelielu viltību. Izklausās intriģējoši? Protams, ka jā!
Viss sākās, kā jau parasti, ar pavasari. Diena bija skaidra, un es, ilgi nedomājot, nolēmu — laiks stādīt gurķīšus. Stādi man paša audzēti, kārtīgi. Kātiņš resns, lapa kā plauksta, sakne — nu tīrā bauda skatīties! Bet jūs taču zināt: stādi ir stādi, un ja zeme nav kā nākas sagatavota, tad sēdēs tā tur, vilksies, mocīsies, kamēr ieaugsies.
Jo kā parasti notiek? Iestādi, aplaisti un gaidi. Paiet nedēļa, otra… Tikai tad kaut kas sāk kustēties. Vai vēl sliktāk — lapas sāk dzeltēt, sakne pūt.
Jūsu patiesais patrons no senās ēģiptiešu mitoloģijas: kā uzzināt savu zīmi pēc dzimšanas datuma
Un tieši šeit, mani draugi, sākas pats interesantākais. Jo šogad nekā no tā visa nebija. Vispār nekādu problēmu. Un viss tikai viena komponenta dēļ. Jā, tik vienkārši. Tikai viens, bet — trāpīts tieši mērķī!
Mēslojumu vairs nepērku
Tajā dienā, kad izgāju ar spaini stādu, man jau bija sagatavots tas pats “mājas līdzeklis”. Bet, godīgi sakot, lietoju to vairāk aiz garlaicības. Nu, jūs zināt, kā reizēm ir — īsti netici, bet, ja jau ir pie rokas, kāpēc gan neizmēģināt?
Un tad kaut kas notika — kā klikšķis. Bedrītes taisīju kā parasti. Pa vecam — pareizā attālumā, irdenas, siltas, katrā nedaudz pelnu. Bet pirms stādīšanas paņēmu un iekaisīju katrā pa šķipsniņai tās pašas vielas. Un virsū uzreiz — zeme, stāds, ūdens.
Toreiz vēl nedomāju, ka pēc trim dienām būšu pārsteigts. Bet ceturtajā jau strīdēšos ar kaimiņiem, pierādot, ka tas nav nekāds fotomontāža. Ha! Tā tiešām bija.
Tagad uzmanību: nav tik svarīgs pats komponents (lai gan arī tas ir zelta vērts), cik tas, kad un kā to ielikt. Ne pirms, ne pēc, bet tieši stādīšanas brīdī. Zem pašas saknes. Tieši tad tas sāk darboties kā dzinējs.
Un zināt, kas ir visinteresantākais? Te nav runa par mēslojumu. Te ir bioloģija. Īsta, dabīga bioloģija — bez pulverīšiem. Augs ne tikai barojas — tas sāk justies kā mājās. Lūk, kur ir visa būtība.
Nē, nu jūs tikai iedomājieties: vakar vēl bija redzamas tikai galotnītes, bet šodien lapas atvērušās kā plaukstas, kātiņš stiepjas uz augšu kā raķete, un sakne, acīmredzot, jau stingri ieķērusies zemē. Es pat sev ar roku pa kaklu uzsitu: “Kas tas vispār ir?!”
Stāvu kā zemē iemiets, neticu savām acīm. Pēc vēl divām dienām – vēl lielāks progress. Un nedēļas beigās – zaļš vilnis, it kā es neko nebūtu stādījis, tikai aizvilcis aizkaru malā un – bams! – jau gurķi aug! Ne fantāzija. Realitāte. Tikai jāzina īstā pieeja.
Lasi vēl: Pēc 20. maija dzīvē iestāsies svētlaime: cilvēki, kas dzimuši šajos datumos, saņems sargeņģeļa palīdzību
Nu labi, pietiek turēt jūs neziņā. Tagad stāstu pašu svarīgāko. Ko tad es ieliku bedrītē, stādot gurķus? Pierakstiet!
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu….
