Kā panākt, lai gurķi stiepjas un ražo līdz pat oktobrim? Un ne jau siltumnīcā, bet ārā – vējā un rasā? Jūs būsiet pārsteigti, bet izšķirošais nav plēve un ne arī “brīnumu sēklas”, bet gan trīs vienkāršas mēslojuma reizes, kas paveiktas laikā un bez steigas.
Katru sezonu pārbaudu šo paņēmienu un redzu vienu un to pašu: brīdī, kad citu gurķu stīgas jau kļūst pelēkas, manējās vēl skan ar jauniem aizmetņiem. Kur slēpjas viltība, pastāstīšu, bet ne uzreiz. Lai intriga mazliet uztur interesi.
Septembris gurķim nav spriedums, bet gan pārbaudījums par pareizu kopšanu. Naktis kļūst mitras, dienā saule spīd zemāk, fotosintēze klūp, saknēm auksti, bet kaitēm– īsti svētki.
Ja rīkojas “kā vienmēr”, krūms ātri noveco. Bet, ja pabarot gudri, iestājas otrā jaunība. Kāda tieši shēma atdzīvina stīgas un kāpēc viens “pulveris” dara brīnumus tikai kopā ar diviem citiem, aplūkosim soli pa solim, jo nianses šeit nosaka visu.
Man bieži saka: “Kārli, pasaki vienu recepti, bez liekām deju kustībām.” Bet te viens nedarbosies. Gurķis ir kaprīzs. Tam vajag mazliet mundruma, daudz atbalsta augļiem un aizsargu pret auksto rasu. Trīs daļas vienā stratēģijā.
Mēslojums Nr. 1 – “Dzīvīgā kāja”
Augusts sliecas uz beigām, gurķi ir noguruši, bet mest tos mierā ir par agru. Vajadzīgs starta grūdiens – ne pārāk barojošs, bet maigs, lai dotu spēku lapām un neiedzītu augu “taukos” bez augļu aizmetņiem. Der zaļais uzlējums vai ļoti viegla karbamīda (urīnvielas) miglošana uz lapām.
Es daru tā: zāļu uzlējumu 1:10 (nātre/diždadzis/sporīšus), pa 1 litram zem katra krūma uz mitras augsnes. Pēc 2–3 dienām ārpus sakņu “migla”: urīnviela 30–40 g uz 10 l silta ūdens + 1 tējk. magnija sulfāta (jā, jā, magniju jau pamazām), izsmidzināšana vakarā kā “migla”, līdz lapas ir samitrinātas.
Kāpēc tik uzmanīgi? Vēls spēcīgs slāpeklis dod lieku lapotni un sabojā garšu, bet mums vajag gan saglabāt zaļumu, gan nezaudēt augļu aizmetņus. Pazīme, ka trāpīts mērķī: lapa kļuvusi zaļa, stingra, atgriezusies jaunā lapas raupjā virsma, bet “taukainu” stīgu nav redzams.
Ja kļūdījāties, redzēsiet tumši zaļu “paklāju”, maz ziedu. Tāpēc noteikums vienkāršs: mundrinām, bet nepārbarojam. Priekšā otrais balsts – bez tā ražošanu nepagarināt.
Mēslojums Nr. 2 — “Pilna karote augļiem”
Lai aizmetņi nenobirtu un augļi piebriestu vienādi, kā no formas, vajadzīgs kālijs un pieejamais fosfors. Visekoloģiskākais veids – pelnu uzlējums.
Nevis putra no pelniem, bet tieši uzlējums. 1 glāze izsijātu koksnes pelnu uz 5 l karsta ūdens, nostādina 12 stundas, izkāš, papildina līdz 10 l, pievieno 1 ēdk. šķidrās ziepes kā līmes vielu. Izsmidzina pa lapām, bet ar atlikumu aplaista pie saknes (0,5–1 l uz krūmu). Tā kālijs un mikroelementi nonāk ātri un bez “sāļu uzkrāšanās saknēs”.
Fosfors? Aukstā augsnē parastais superfosfāts “guļ”. Tāpēc es izmantoju kālija monofosfātu (KMF) lapām – 8–10 g uz 10 l, reizi 10–12 dienās, vakarā. Vai arī mainu: viena nedēļa – pelnu uzlējums, nākamā – KMF.
Svarīgi nemaisīt “visu vienā spainī”: pelni sārmaina, bet KMF patīk neitrāla vide; vienā laistīšanas traukā tie viens otru “pārspēs”, un efekta būs mazāk. Kad sāk augt vienmērīgi gurķi, ar kraukšķi un bez tukšumiem – tas nozīmē, ka esat trāpījuši ritmā.
Mēslojums Nr. 3 — “Vairogs no rasas”
Lūk, tas pats paņēmiens, kura dēļ mani gurķi ražo līdz pat oktobrim. Naktis kļūst mitras, uz lapām guļ auksta rasa, audi kļūst trausli, bet sēnēm – īsta paradīze.
Lasi vēl: Ābolu ievārījums “Dzintara lāses”- ziemā priecājos, ka pagatavoju daudz
Risinājums – nostiprināt šūnu sieniņas ar kalciju, iedarbināt fotosintēzi ar magniju un saglabāt aizmetņus ar boru, bet virsū uzlikt plānu pienskābes “plēvīti”, kas aiztur gan patogēnus, gan iztvaikošanu. Skaitās skaļi, bet izdarāms vienkārši un droši.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu…..
