Viss sākās ar troksni pie žoga. Rīts, virs dārza virmo migla, mitras zemes smarža — it kā solījums par ražu.
Es stāvu pie dobes, laistu. Tad aiz muguras atskan skaļš izsauciens: — Maija, kas tev tur par brīnumiem?! Mums gurķi tik tikko izlīduši, bet tev, skaties, jau aug griezdamies, lapas kā no bildes!
Es pagriežos un ieraugu kaimiņieni. Halātā, ar kompota krūzi rokā. Aiz viņas jau divi citi no mūsu dārzkopības biedrības tuvojas. Visu acīs viens un tas pats: izbrīns, sajaukts ar aizdomām.
Neviļus pasmaidu. Tas ir sācies. Tagad sāks pratināt. Es jau zināju, kāpēc mani gurķi aug kā uz rauga. Bet uzreiz to neteikšu. Lai pagaidām paliek intriga. Lai domā – varbūt brīnumūdens? Vai kāda jauna šķirne?
Cik patīkami redzēt, kā pieauguši, pieredzējuši dārzkopji apjūk minējumos… Un tomēr viss ir apkaunojoši vienkārši. Gandrīz vai bērnišķīgi vienkārši. Un tieši tas šo stāstu padara tik īpaši garšīgu…
Gardākais veids kā pagatavot brokoļus tā lai garšo gan bērniem, gan pieaugušajiem
Parasts gurķis – kaprīzs biedrs
Kas kaut reizi stādījis gurķus, tas zina: šis augs nav domāts sliņķiem. Tas, gluži kā mākslinieks, prasa uzmanību, rūpes, garastāvokli. Šodien apmierināts stiepjas pret sauli, bet rīt jau nīkuļo, lapas noslīdējušas, it kā tu to būtu aizvainojis. Bet tu jau neko sliktu neesi darījis. Tikai aplaistījis un no vēja piesedzis.
Kur vaina? Nu, mēģini saprast. Gurķis nav redīss, tam vajag īpašu pieeju. Tas mīl, lai zeme ir irdena, silta un barojoša. Lai ūdens ir mēreni, bet nestāv peļķēs. Lai saknes nesalst. Lai saule ir, bet ne pārāk karsējoša.
Un ja, pasarg dievs, iestādīsi pārāk agri — viss. Tas apvainosies un apsēdīsies kā kaprīzs bērns: neaugs, ne ražu dos.
Šogad pavasaris mums gadījās īpaši viltīgs. Sākumā sasilšana, tad salnas, tad lietavas. Zeme te atkususi, te atkal auksta. Un es, jāatzīstas, sāku šaubīties: vai vispār ir vērts stādīt gurķus maija sākumā? Varbūt pagaidīt līdz mēneša beigām, kā to dara daudzi?
Bet rokas niezēja. Dvēsele prasīja zaļo svaigumu. Un tieši tad es atcerējos kādu vecu manas vecmāmiņas paņēmienu. Paņēmienu, kas savulaik glāba mūsu dārzu pat visneauglīgākajos gados. Noslēpumu, par kuru biju gandrīz aizmirsis…
Vecmāmiņas “gardumiņš” gurķiem
Mana vecmāmiņa nebija parasta sieviete. Vienkārša pēc izskata, bet ar raksturu un — kā tagad saprotu — ar noslēpumu. Viss viņas dārzs dzīvoja pēc viņas likumiem. Nekādu grāmatu, nekādu žurnālu — viss balstīts uz pieredzi, izjūtu un vecmāmiņas zinībām. Un galvenais viņas dārzniecības elements bija kāda kastīte. Veca skārda kastīte, kurā viņa glabāja savas “slepenās sastāvdaļas”.
Bet bija laiks, kad viņi sauca mammu…kas mainījies un kādēļ tu kļūsti lieks
Kad biju maza, viņa man reizēm atļāva ielūkoties tajā kastītē. Tur bija paciņas ar uzrakstiem, zīmītes ar šķībiem burtiem, šķipsniņas dažādu sausu vielu, čaumalas, sēklas… Viss tas likās kā maģija. Un kādu reizi, kad es pajautāju, kāpēc viņa ber cukuru zemē, vecmāmiņa paskatījās stingri un teica:
— Lai tur dzīvība būtu,. Zemei jābūt dzīvai, saproti? Nevis vienkārši māla pikucim, bet vietai, kur viss virmo, kustas, baro.
Toreiz es to nesapratu. Tagad saprotu. Tieši toreiz vecmāmiņa pastāstīja par “gardumiņu”. Par maisījumu, ko viņa iekaisīja katrā bedrītē gurķiem. Viņa teica, ka ar to gurķis uzreiz sāk augt, bez vilcināšanās. Un, ziniet, viņai bija taisnība. Toreiz es pasmējos. Bet tagad — atceros ar pateicību.
“Ar ko tu viņus baro, a? Viņi tev kā no baterijām aug!”
Ceturtajā dienā pēc stādīšanas parādījās pirmās īstās lapiņas. Septītajā dienā stādi iztaisnojās, sāka stiepties uz augšu, lapa pēc lapas. Bet desmitajā dienā jau smalkie ūsas ķērās pie sieta — it kā nebūtu maijs, bet jūlijs.
Es staigāju, priecājos, bet apkārt pulcējas kaimiņi kā bites uz medus smaržu. Vienam sēklas nav uzdīgušas, citam lapas savītušas, vēl kādam dobes vispār tukšas. Bet man viss zied un zaļo.
— Saki godīgi, ko tu tur piekaisīji? Tikai nopietni, bez jokiem… Es pasmaidīju. Iekšā — lepnums, ārēji — klusums. Ne jau tāpēc, ka skopojos. Bet tāpēc, ka gribas, lai cilvēks pats nonāk līdz atklājumam. Lai ieinteresējas, saprot, ka lieta nav tikai mēslojumā, bet pieejā. Rūpēs. Atmiņā. Bet tagad — jums atklāšu kārtis. Ir pienācis laiks pastāstīt šīs pašas “gardumiņa” recepti.
Receptē iekļautais gardais mēslojums gurķiem
Pirms stādīšanas, katrā bedrītē es lieku maisījumu, ko pats dēvēju par “gardumiņu” – par godu vecmāmiņas kastītei. Sagatavoju to iepriekš, sausā veidā, sadalu pa burciņām.
Lasi vēl: Visiem, kuriem dzimšanas datumā ir cipari 3, 7, 2 vai 9 — šis jūs gaida jūnijā
Sastāvdaļas ir vienkāršas, bet kopā tās augiem dod spēcīgu startu.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu….
