Nekad nav par vēlu kļūt par to, par ko tu vēlies. Un pierādījums tam ir šis stāsts. Izlasiet viņas stāstu par ceļu uz iemīļoto profesiju
Par darbu kafejnīcā un mīlestību pret bērniem. Kādreiz mūsu varone bija pedagoģiskās augstskolas studente, taču tā arī nepabeidza studijas. Daudzus gadus viņa strādāja sabiedriskās ēdināšanas sistēmā vadošos amatos. Tagad viņa strādā ģimenes kafejnīcā.
Pie mums bieži nāk mammas ar mazuļiem. Gadu no gada es redzu, kā mazie apmeklētāji aug un mainās. Viņi kļūst pieaugušāki un apdomīgāki, sarunājas, uzdod jautājumus. Un tad es sapratu, ka vēlos ar bērniem strādāt profesionāli.
Koledžas izvēle karjeras sākumam
Iveta saprata, ka vissvarīgākais darbā ar bērniem nav diploms, bet sirds. Taču izglītība ir kā instruments, kas palīdz šo sirdi parādīt darbā. Tāpēc viņa izlēma atgriezties pie sapņa – sākt ar koledžu un soli pa solim būvēt ceļu uz pedagoģiju.
Iveta uzskata, ka panākumi darbā ar bērniem nav atkarīgi no tā, kāda izglītība tev ir — augstākā vai vidējā profesionālā. Galvenais ir mīlēt un saprast mazos audzēkņus. Tāpēc viņa nolēma savu pedagoģisko ceļu sākt ar mācībām universitātē. Galvenais ir spert pirmo soli, bet, ja ir vēlēšanās, var attīstīties tālāk — iestāties augstskolā vai doties kursos.
“Attālinātais” mācību process— tieši tas, kas nepieciešams studentiem ar ģimeni
Papildus darbam kafejnīcā mūsu varonei ir divi bērni — 12 un 7 gadus veci. Tāpēc viņa neapsvēra dienas nodaļas studijas. Iveta izvēlējās specialitāti “Pirmsskolas izglītība”. Iestāšanās notika, kā saka, “bez aizķeršanās”, kas mūsu varonei bija patīkams pārsteigums.
“Es nebiju domājusi, ka viss būs tik vienkārši. Man detalizēti izstāstīja par iestāšanās procesu un nepieciešamajiem dokumentiem.” Tā kā Iveta iepriekš mācījās pedagoģiskajā augstskolā, viņai tika pārcelti tur apgūtie priekšmeti un samazināts mācību ilgums.
Lasi vēl: Aizmirstiet par tomātu stādiem uz palodzes, lūk unikāls veids, kā ziemā stādīt tomātus
Par mācībām koledžā, ģimenes atbalstu un grūtībām ar augstāko matemātiku
Mācības Iveta sāka ar pārdomātu laika sadali. Ģimenes locekļi zināja, kad Iveta mācās, un tajā laikā viņu netraucēja. Mūsu varonei patika, kā koledžā tiek pasniegts mācību materiāls. Īpašu interesi raisīja disciplīnas, kas saistītas ar bērnu audzināšanu un attīstību, radošumu un pedagoģiju.
Mācības nebija vieglas – mājās gaida divi bērni, darbs kafetērijā arī negaida. Taču ģimene kļuva par lielāko atbalstu: „Mēs visi sadalījām laiku tā, lai man būtu iespēja mācīties. Viņi mani nenovirzīja, kad sēdēju ar grāmatām,” atceras Iveta.
Taču ar augstākās matemātikas apguvi bija grūtības. Tomēr mūsu varone veiksmīgi tika galā ar šo uzdevumu un nopelnīja pelnītu “četrinieku”.
Prakse bērnudārzā
Iveta neradās problēmu ar prakses vietas atrašanu. Viņa devās strādāt uz vienu no vietējiem bērnudārziem. Prakses laikā mūsu varone ieguva vērtīgu profesionālo pieredzi un veiksmīgi nostiprināja iegūtās zināšanas. Diplomdarba aizstāvēšana. Iveta diplomdarbu sāka rakstīt jau 4 mēnešus pirms aizstāvēšanas. Viņa atzīmē sava darba vadītāja palīdzību un atbalstu.
Īsts pārbaudījums bija prakse bērnudārzā. „Bērni mūs pārbauda visīstāk – viņi tūlīt sajūt, vai esi patiess, vai tikai tēlo. Man šī pieredze bija nenovērtējama. Pirmo reizi jutu, ka esmu īstajā vietā.”
Es operatīvi saņēmu atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Bija daudz noderīgu padomu par diplomdarba saturu un aizstāvēšanas procesu. Universitātes pasniedzēji ir atsaucīgi un laipni pasniedzēji. Aizstāvēšana noritēja ar atzīmi “teicami”! Mēs esam priecīgi, ka neatlaidība un nopietna attieksme pret mācībām palīdzēja Ivetai sasniegt šādus rezultātus.
Priekšā — mīļākais darbs un profesionālā izaugsme
Diploms ir pirmā pakāpiena vieta mūsu varones profesionālajā ceļā. Viņa turpinās paaugstināt savu kvalifikāciju un plāno iestāties augstskolā. Bet pagaidām Ivetu jau gaida bērnudārzs, kur viņa izgāja praksi. Mēs novēlam mūsu stāsta varonei profesionālu izaugsmi un gandarījumu no mīļākā darba!
Tagad viņu jau gaida bērnudārzs, kurā viņa izgāja praksi. Iveta ir pārliecināta, ka atradusi savu ceļu: „Es vēlos, lai bērni, ar kuriem strādāšu, jūtas mīlēti, droši un saprasti. Jo bērnība ir pamats visam dzīvē.” Viss ir iespējams, tikai līdz tai domai ir jānonāk.
