Bija viena no tām nepatīkamajām janvāra pēcpusdienām, kad Jelgavas ielas klāj slapja, pelēka sniega kārta un vējš no Lielupes puses šķietami iztriecas cauri pat visbiezākajam mētelim.
Es restorānā ienācu pēdējā, pieturot smagās durvis saviem kolēģiem – finanšu direktoram Kasparam un mārketinga speciālistei Līgai. Viņi jau pa ceļam puspajokam apsprieda, kurš maksās par vīnu un vai rēķinu izdosies iegrāmatot kā uzņēmuma reprezentācijas izdevumus.
Es tikai maigi pasmaidīju – ar to pašu dežūrsmaidu, ar kuru parasti reaģē uz jokiem, kas dzirdēti jau simto reizi. Manā galvā šobrīd bija tikai domas par nepabeigtajiem gada pārskatiem un lielo slodzi, ko mēs visi pēdējā laikā izjutām.
Mājīgs patvērums no janvāra sala
“Čili Pizza” zālē valdīja patīkama kņada, kas krasi kontrastēja ar griezīgo aukstumu ārpus loga. Cilvēki baudīja vēlās pusdienas, gaisā virmoja svaigas picas un kafijas aromāts, un viesmīļi gandrīz nedzirdami slīdēja starp galdiņiem.
Mūsu rezervētā vieta atradās tieši pie lielā loga, no kura pavērās skats uz piesnigušo stāvlaukumu un sarmas klātajiem kokiem, kas lēnām sāka zaigot ielu laternu gaismā.
Es nosviedu somu uz krēsla, novilku silto mēteli, jūtot, kā vaigi vēl deg no sūrā janvāra vēja, un mašināli pārlaižu skatienu telpai. Tajā mirklī es sastingstot jutu, kā sirds uz mirkli aiztur ritmu.
Tālākajā stūrī, pie neliela galdiņa diviem, sēdēja mans vīrs Juris. Viņam pretī atradās sieviete – apmēram trīsdesmit piecus gadus veca, ar ideāli taisnu muguru un tumšiem, spīdīgiem matiem.
Viņi neapskāvās un nesadevās rokās, nē – viņi vienkārši runājās. Taču tajā, kā Juris bija noliecies viņai tuvāk nekā parastai sarunbiedrei, un tajā, kā sieviete pavisam dabiski sakārtoja viņa žaketes piedurkni, bija kaut kas pārāk pazīstams. Tā bija tāda veida ķermeņa valoda un neuzkrītoša tuvība, ko parasti piekopj tikai cilvēki, kuriem ir kopīgi noslēpumi.
Klusais pārsteigums un dežūrsmaids
Es sajutu, kā plaukstas acumirklī kļūst aukstas un sejā parādās tā dīvainā, tirpstošā sajūta, kas uznāk brīžos, kad saproti – notiekošais nav sapnis. Viss apkārtējais troksnis kļuva attāls, it kā es atrastos zem ūdens, un vienīgais, ko es redzēju, bija tie divi cilvēki restorāna stūrī.
— Zane, kas notika? — Līga viegli pieskārās manam elkonim. — Tu pēkšņi tāda savāda paliki. It kā rēgu būtu ieraudzījusi.
— Nē… nē, viss kārtībā, — es piespiedu sevi pasmaidīt, kaut lūpas šķita pilnīgi stīvas. — Vienkārši uz mirkli noreiba galva. No aukstuma siltumā ienākot, laikam. Sēdies, es tūlīt atpūtīšos.
Es apsēdos uz krēsla ar muguru pret to stūri. Tas bija mans pirmais apzinātais lēmums pēdējo sekunžu laikā: neskatīties. Ne tagad. Jo otrais skatiens vairs neatstātu nekādu iespēju izlikties, ka man tikai izlicies.
Kaspars jau bija atvēris ēdienkarti un skaļi sprieda par picām un pastām, apgalvojot, ka šeit vienmēr esot labākais piedāvājums Jelgavā. Līga viņam oponēja, bet es tikai māju ar galvu un piebalsoju, lai gan iekšēji risināju pavisam citu dialogu. To pašu, kuru biju vedusi pati ar sevi pēdējos trīs gadus.
Šaubas un skarbā realitāte
“Varbūt tā tiešām ir darba tikšanās? Varbūt kliente? Varbūt kāda sena paziņa, kuru esmu redzējusi tikai bildēs? Varbūt tas vispār nav viņš?”
Bet tas bija viņš. Tā pati tumši zilā žakete, kuru mēs kopā pirka pērnā gada rudenī. Tā pati maniere nedaudz atliekt galvu, kad viņš smejas. Tas pats ieradums grozīt laulības gredzenu uz zeltneša, kad viņš par kaut ko aizdomājas. Gredzens, starp citu, šovakar bija savā vietā.
Viesmīlis atnesa glāzi ūdens ar citronu. Es iedzēru malku un pamanīju, ka ūdens ir ledains, bet kaklā joprojām burtiski deg. Es paslepus izvilku telefonu un atvēru pēdējo saraksti ar Juri. Pēdējā ziņa no viņa bija pienākusi no rīta:
“Mīļā, būšu vēlu, sarunas birojā ievilksies. Negaidi mani ar vakariņām.”
Sarunas. Pulkstenis rādīja 18:42. Sarunas pusseptiņos vakarā restorānā pie baltiem galdautiem un svecēm. Protams.
Es piespiedu sevi atgriezties pie sarunas pie galda. Kaspars stāstīja kaut kādu smieklīgu gadījumu no biroja dzīves, un visi sāka smieties. Es arī iesmējos – nedaudz skaļāk nekā vajadzētu. Līga uzmeta man vērīgu skatienu.
— Tev tiešām viss kārtībā? — viņa klusi pajautāja, kad Kaspars uz mirkli bija novērsies.
Es tikai pamāju: — Jā. Vienkārši… diena bijusi gara.
Es netaisījos neko stāstīt. Ne Līgai, ne Kasparam, ne nevienam citam. Ne šodien. Ne šeit. Te bija pārāk daudz svešu acu, pārāk mīksta sveču gaisma. Būtu absurdi, ja es tagad pieceltos, pieietu pie tā galdiņa un… un ko? Sāktu kliegt?
Sarīkotu scēnu? Vai mierīgi pajautātu: “Dārgais, vai tu mani neiepazīstināsi ar savu kolēģi?”
Klusēšana, kas pasaka visu
Es skaidri zināju, ka šobrīd necelšos un neiešu skaidrot attiecības. Biju redzējusi līdzīgas situācijas no malas – skaļus pārmetumus, emocijas un publiskus pazemojumus, kas vēlāk kļūst par tematu citu cilvēku baumām. Man negribējās kļūt par šādas nepatīkamas scēnas galveno varoni, it īpaši kolēģu klātbūtnē.
Tāpēc es paliku sēžot. Turpināju smaidīt, atbildēju uz jautājumiem un pat iesaistījos sarunās par darbu, lai gan pica manā šķīvī šķita pilnīgi bezgaršīga. Es visu laiku jutu viņa klātbūtni sev aiz muguras – tādu dīvainu sasprindzinājumu, kas it kā strāvoja cauri visai zālei.
Vienā brīdī es tomēr neizturēju. Es pagriezos, it kā meklētu viesmīli, lai palūgtu rēķinu, un uz mirkli ieraudzīju viņus vēlreiz. Sieviete kaut ko aizrautīgi stāstīja, bet Juris klausījās ar to pašu puslīdz samulsušo, bet silto smaidu, ko es tik labi pazinu.
Tad viņš pilnīgi dabiski, it kā tas būtu gadiem kopts ieradums, pastiepa roku un uzmanīgi piekārtoja matu šķipsnu, kas viņai bija nejauši iekritusi sejā. Tas žests bija tik mierīgs un pašsaprotams, ka man vairs neradās nekādu jautājumu.
Es strauji novērsos un nejauši aizskāru vīna glāzi. Vīns noraustījās, bet nepārlija.
— Uzmanīgi! — Kaspars iesmējās. — Citādi viesmīlis domās, ka mēs te ballīti bez viņa esam sarīkojuši.
Tajā pašā mirklī mans telefons novibrēja. Ziņa no vīra.
“Kā tev klājas, mīļā? Neesi pārgurusi bez manis? :)”
Es skatījos ekrānā apmēram desmit sekundes. Tad lēnām, gandrīz pa burtiem, uzrakstīju atbildi:
“Neesmu. Man arī ir tikšanās. Strādāju līdz vēlai naktij.”
Nospiedu “sūtīt”. Pēc minūtes pienāca atbilde:
“Malacis. Lepojos ar tevi. Nepārpūlies. Bučas!”
Es uz mirkli aizvēru acis, mēģinot aptvert situācijas absurdu. Tajā brīdī es nezināju, vai man gribas skaļi iesmieties par viņa nekaunību vai vienkārši aiziet, neatskatoties. Tā vietā es lēnām noliku telefonu ar ekrānu uz leju un iedzēru vēl vienu malku vīna, cenšoties saglabāt pilnīgu mieru.
Vakariņas turpinājās. Kaspars aizrāvās ar stāstiem par jauno vadības sistēmu, Līga iebilda, ka tā būs lēna. Es gandrīz nedzirdēju vārdus. Es skaitīju. Cik reizes pēdējo divu gadu laikā viņš ir atgriezies mājās pēc vienpadsmitiem?
Cik reizes skanēja vārds “sarunas”? Cik reizes es izvēlējos nepamanīt tās garās pauzes viņa atbildēs vai svešu smaržu mākoņus uz viņa šalles?
Es skaitīju – un sapratu, ka matemātika vairs nesakrīt.
Kā noslēdzās šis negaidītais vakars un kādu lēmumu es pieņēmu, atgriežoties mājās, lasiet stāsta otrajā lapā.
