Tikšanās aci pret aci
Kad tika pasniegts deserts, sieviete stūrī piecēlās. Arī Juris piecēlās. Viņi neapskāvās, viņa tikai viegli pieskārās viņa plecam, pateica ko īsu un pasmaidīja. Tad viņa devās uz izeju – pārliecināti un mierīgi.
Es viņu pavadīju ar skatienu, pamanot gan eleganto stāju, gan dārgo somu. Kad viņa pazuda aiz durvīm, Juris palika viens. Viņš lēnām dzēra kafiju, skatījās telefonā, līdz pacēla galvu – un mūsu skatieni satikās.
Uz mirkli viņa acīs parādījās apjukums, ko viņš ātri mēģināja noslēpt aiz ierastā miera un pārsteiguma. Viņš pat pacēla roku sveicienam, it kā viss būtu parasta sakritība. Es neatbildēju. Vienkārši skatījos uz viņu vairākas sekundes, līdz lēnām novērsos pie kolēģiem. Kaspars tieši tobrīd teica tostu par veiksmīgu ceturksni, un es savu glāzi izdzēru tukšu.
“Mājās parunāsim”
Pēc pusstundas mēs iznācām uz ielas. Gaiss bija svaigs un auksts. Kolēģi piedāvāja kopīgu taksi, bet es atteicos – gribēju pastaigāties un sakārtot domas.
Es gāju gar upes malu, soļi bija mierīgi. Zināju, ka Juris saprot – es visu redzēju. Zināju arī to, kādus attaisnojumus tūlīt dzirdēšu par “tikai draugiem” vai “pārpratumiem”. Taču es jau biju pieņēmusi lēmumu. Bez lieka trokšņa un smagām sarunām.
Mājās es atnācu pirmā. Ap pusnakti atslēga klusi pagriezās slēdzenē. Juris ienāca piesardzīgi. Es sēdēju viesistabā, neieslēdzot lielo gaismu.
— Sveika, — viņš klusi noteica.
Es neatbildēju. Viņš apsēdās krēslā iepretim.
— Tas, ko tu redzēji… — viņš sāka, bet es viņu pārtrauca.
— Kā viņu sauc?
Juris nedaudz samulsa, tad klusi atbildēja: — Marina.
Gala lēmums
Saruna bija tieša. Juris mēģināja skaidrot, ka tā bijusi tikai vēlme pēc pārmaiņām un viņš joprojām mani mīlot, taču vienkārši esot noguris no mājas rūpēm un rutīnas.
— Tad kāpēc tu nenāci pie manis un nerunāji, ka jūties slikti? — es mierīgi jautāju. — Tā vietā tu izvēlējies slēpties. Es vairs negribu tā dzīvot.
Es piecēlos un piegāju pie loga.
— Es netaisīšos strīdēties vai kādu vainot. Es vienkārši lūdzu tevi: sakārto savas mantas un dodies prom. Šovakar.
— Pagaidi, varbūt apdomājam…
— Nē, Juri. Es jau sen jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bet izvēlējos tev uzticēties. Šovakar es vienkārši ieraudzīju visu skaidri. Ar to man pietiek.
Es dzirdēju, kā guļamistabā atveras skapis un kā viņš klusi krauj somu. Pēc brīža viņš atgriezās viesistabā, atstāja atslēgas uz galda un izgāja. Durvis aizvērās klusi un galīgi.
Es paliku viena, jūtot dīvainu atvieglojumu. Grūtākais brīdis bija aiz muguras, un es to biju izturējusi, saglabājot pašcieņu un mieru.
Pārdomas pēc notikušā
Šis vakars man iemācīja ko ļoti svarīgu – intuīcija gandrīz nekad nemelo. Ja ilgstoši šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, visbiežāk mums ir taisnība, un nav jēgas sevi šaustīt par “pārlieku aizdomīgumu”.
Es sapratu, ka pašcieņa ir daudz svarīgāka par ierasto ērtību vai bailēm no vientulības. Dzīve klusos melos cilvēku sagrauj no iekšienes daudz vairāk nekā atklāta šķiršanās, pat ja tā sākumā šķiet smaga.
Galu galā es secināju, ka miers un klusums ir milzīgs spēks. Lai atrisinātu pat vissāpīgāko situāciju, nav vajadzīgi publiski skandāli.
Skaidrs, nelokāms lēmums iedarbojas daudz spēcīgāk un ļauj vēlāk skatīties spogulī ar paceltu galvu. Šobrīd uz savu nākotni skatos nevis ar bailēm, bet ar patiesu interesi.
Es izvēlējos sevi un savu sirdsmieru, un tas ir labākais lēmums, ko esmu pieņēmusi pēdējo gadu laikā.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai spētu saglabāt mieru un aiziet, vai tomēr mēģinātu meklēt kompromisus? Padalieties ar savu pieredzi komentāros.
