Pēc tās asās vārdu pārmaiņas dārzā pie šķūnīša, es sapratu, ka situācija ir pilnībā izgājusi no kontroles. Guntis, Astrīdas dēls, redzot mūsu sarunu, pat pārtrauca darbu pie grila un ar pārākuma apziņu noteica:
— Klausieties, Sarmītes kundze, mana māte šeit visu vasaru svīst. Ja jums ir tik ļoti žēl tās malkas un vietas, mēs varam samaksāt par īri, bet nevajag šeit rīkot scēnas ciemiņu priekšā.
Es nepaņēmu naudu. Es tajā brīdī pat nespēju atbildēt uz tādu nekaunību. Klusējot iekāpu savā automašīnā un mēroju ceļu atpakaļ uz Bausku. Visu braucienu man pie stūres trīcēja rokas. Es jutos neizsakāmi skumji – it kā būtu nodevusi sava vīra piemiņu un pati sevi.
Mans dārzs, kurā vienmēr biju jutusies brīva, tajā pēcpusdienā man vairs nepiederēja.
Lēmums, kas prasīja drosmi
Atgriezusies mājās, es stundām sēdēju virtuvē. Es sapratu, ka Astrīda nav ļauna, viņa vienkārši bija sākusi uzskatīt manu dārzu par savu pelnīto atlīdzību. Bet man bija jāizvēlas: vai nu es palieku “labā kaimiņiene”, kura pati savā dārzā baidās ienākt, vai arī kļūstu par “skopo”, bet atgūstu savu mieru.
Pēc divām dienām es piezvanīju Astrīdai. Mana balss bija mierīga, bet nelokāma. Es pateicu, ka eksperiments ir beidzies, un palūdzu līdz nedēļas beigām atbrīvot dobes, bet atslēgas atstāt kaimiņam Jānim.
Tas, kas sekoja pēc mana zvana, izvērtās par visai smagu un saspringtu sarunu. Astrīdas balsī vairs nebija ne miņas no agrākās pateicības; tā vietā es dzirdēju aizvainojumu un virkni rūgtu pārmetumu.
Viņa uzskatīja, ka esmu rīkojusies negodīgi, ļaujot viņai visu vasaru rūpēties par dārzu, lai tagad, kad raža teju gatava, vienkārši liktu viņai aiziet.
Man tas šķita pilnīgi neticami un pat nedaudz netaisnīgi, jo visu šo laiku es biju nodrošinājusi viņai pilnīgi visu nepieciešamo – sākot no zemes un ūdens laistīšanai, līdz pat malkai un visiem darbarīkiem, par to nekad neprasot ne mazāko atlīdzību.
Kad nākamajā brīvdienā atbraucu uz vasarnīcu, Astrīda bija prom. Taču dārzs izskatījās skumji. Viņa bija aizvākusi savus stādus ar tādām dusmām, ka siltumnīca atgādināja izrakņātu lauku – tomāti bija izrauti tik pavirši, ka zemē rēgojās dziļas bedres. Mans grils bija pamests netīrs, un malkas šķūnītī valdīja bardaks.
Šī brīža pārdomas: marts
Šodien, marta pavasarīgajā dienā, es atkal stāvu savā dārzā pie Mēmeles upes. Gaiss vēl ir dzestrs, bet saule jau silda pieri. Es lēnām eju gar malām un redzu pirmos sniegpulkstenīšus, kas spītīgi spraucas cauri pērnajām lapām.
Astrīda ar mani vairs nesveicinās. Kad nejauši satiekamies Bauskas tirgū, viņa vienmēr steigšus pagriež galvu uz otru pusi. Sākumā man tas bija nepatīkami, bet tagad es jūtu atvieglojumu.
Esmu iemācījusies vērtīgu mācību. Palīdzēt citiem ir skaisti, taču robežas nedrīkst būt no gumijas. Mans dārzs nav tikai zemes gabals; tās ir manas atmiņas un mana brīvība.
Šopavasar es visu darīšu pati. Varbūt izaugs mazāk tomātu un es ātrāk noguršu, bet katra dobe šeit piederēs manam mieram. Es vairs nedalīšu savu atslēgu ar cilvēkiem, kuri nesaprot atšķirību starp “palietot” un “paņemt”.
Vai arī tavā dzīvē ir bijuši brīži, kad pārlieku liela laipnība ir pavērsusies pret tevi pašu? Atceries, ka pateikt “nē” sava sirdsmiera labad nav skopums, bet gan pašcieņa.
