Saruna pārtrūka. Neapmierinātība palika. Vēl pēc pāris nedēļām telefons uzkarsa no paziņojumiem. Kaimiņu čats vārījās.
“Līga, vai jums vispār ir sirdsapziņa?” “Cik ilgi var kliegt naktīs?” “Bērni nevar aizmigt, mūzika dārd!” Līga pārlasīja ziņas un neticēja acīm.
“Kāda mūzika? Es tur neesmu…” Telefons iezvanījās. “Elīna no augšas.” “Līga, kas tas tāds ir?!” Kaimiņiene pat nepateica “labdien”. “Otro vakaru pēc kārtas troksnis līdz naktij, šodien no pusdienlaika mūzika. Mazdēls čīkst. Es rakstīju čatā, tu ignorē?”
“Elīna,” Līga apmulsusi teica, “es nedzīvoju dzīvoklī. Mēs to izīrējam, tur ir māsa ar vīru.” “Un kāda man daļa, kam jūs īrējat?” kaimiņiene atcirta. “Dzīvoklis ir tavs — atbildība arī tava. Tiec galā! Līdz jums bija klusums.”
“Tikšu galā,” Līga apsolīja. Viņa tūlīt zvanīja Sanitai. Tā necēla. Vēlreiz. Klusums. Trešo reizi — “abonents runā”. “Atmet,” Ivars drūmi teica. “Ģērbies. Braucam.” Mūziku varēja dzirdēt jau uz kāpnēm. Uz zvanu neviens nereaģēja. Līga spieda atkal un atkal.
“Tagad citādi,” Ivars teica un vairākas reizes spēcīgi iesita ar dūri pa durvīm. “Veriet vaļā, citādi es saukšu likumsargus.” Durvis pavērās plaukstas platumā. Atverē parādījās Sandis — sarkans, sasvīdis, ar dūmakainu skatienu.
“Ā, savējie…” viņš izstiepa. “Kāpēc tā trokšņojat? Mēs kulturāli atpūšamies.” Ivars ar plecu pagrūda durvis un atbīdīja Sandi malā.
Aina viesistabā atgādināja izgāztuvi: plastmasas glāzes, drupačas, lipīgi traipi uz grīdas, uz dīvāna — 2 lieli suņi, blakus uz paklāja — meitenes ar telefoniem. Ļoti skaļa mūzika.
Bērnistabā gulēja bērns, saritinājies kamoliņā uz pieaugušo gultas. Blakus uz naktsskapīša mirgoja skaļrunis, no kura turpināja dārdēt mūzika. “Sanita!” Līgas balss aizlūza. “Ko tu dari? Bērns guļ pie skaļas mūzikas!”
“O, saimniece ieradusies,” viņa iesmējās. “Kāpēc bez ielūguma? Mēs te, vispār, dzīvojam.” “Vispār, tas ir mans dzīvoklis,” Līga teica ledainā tonī. “Un tagad mēs izlemsim, vai jūs šeit dzīvosiet tālāk.”
“Nu, nesatraucies,” Sanita pienāca tuvāk. “Nu, pasēdējām, nu, ieslēdzām mūziku. Cilvēki atpūšas. Radinieki taču, ne sveši.” “Cilvēki atpūšas pie sevis mājās,” Ivars mierīgi teica. “Un nevis svešā dzīvoklī par puscenu. Vācieties. Šodien pat izvācieties.”
“Kādā ziņā — izvācamies?” Sanita teica. “Tev nav tiesību! Līgums taču bija!”
“Līgums bija mutisks,” Ivars atcirta. “Un mēs tikko to atcēlām. Jums ir stunda, lai savāktu mantas. Pēc tam es saukšu likumsargus.” Pēc stundas koridors bija aizkrauts ar pakām. Sanita, metot mantas vecajā čemodānā.
Nākamajā dienā, kad viņi bija pabeiguši mazgāt dzīvokli, piezvanīja tante Maija. Līga atviegloti pasmaidīja: “Tagad, droši vien, atvainosies…”
“Kā tu uzdrošinājies izlikt māsu?!” sveiciena vietā klausulē teica pazīstamā balss. “Tante Maija, jūs redzētu, ko viņi sarīkoja,” Līga nogurusi atbildēja.
Ivars izstiepa roku: “Dod šurp.”
“Labdien, tante Maija, šis ir Ivars,” viņš teica rāmi. “Atgādinu: pēdējā mēneša laikā Sanita ar vīru nav samaksājuši ne centa. Jūs personīgi solījāt, ka, ja kas, palīdzēsiet. Tāpēc vai nu jūs pārskaitāt 600 eiro, vai arī mēs vēršamies tālāk.” “Ak, jūs…” tante vairs neizvēlējās izteicienus. “Es jums vēl parādīšu, kur vēži ziemo!”
Līga dziļi ievilka elpu. Kaimiņu čatā vēl ilgi klīdīs stāsti par “skopo saimnieci”. Radinieki stāstīs par viņu pasakas desmit variācijās. Bet pirmo reizi ilgu laiku viņai bija mierīgi.
Viņa izgāja cauri dzīvoklim — joprojām netīram, bet jau atkal savam — un nodomāja, ka dažas mācības maksā dārgi. Toties pēc tām vairs nekad nezaudē galveno: savas tiesības teikt “nē”, pat ja otrā galā čīkst radinieks un atgādina, kā reiz tevi pabarojis ar boršču.
