Krāsns kurināšana no apakšas, kā mēs visi esam pieraduši, patiesībā ir neefektīva. Padalīšos ar metodi, kā sakraut malku tā, lai mājā būtu siltāk un pie krāsns jāiet retāk.
Šorīt pie loga termometrs rādīja krietnus mīnusus, un pirmais darbs pēc kafijas tases man bija doties pie krāsns. Kamēr krāvu malku, atcerējos, cik gadus es pats to darīju nepareizi, lieki tērējot gan laiku, gan savus spēkus. Izrādās, ka pat tāda vienkārša lieta kā pagales ievietošana kurtuvē var pilnībā mainīt to, cik bieži mums nākas vilkt mugurā jaku un iet pēc papildporcijas malkas.
Kāpēc pierastā metode mūs pieviļ
Lielākā daļa no mums krāsni kurina tā, kā to darījuši mūsu vecvecāki. Mēs ieliekam apakšā papīru, tad čupiņu skaliņu un pa virsu sakraujam lielās pagales. Kad aizdedzinām papīru, uguns uzreiz sāk rauties uz augšu. Tas izskatās vareni – liesmas uzreiz ir lielas, un liekas, ka tūlīt būs karsti. Bet patiesībā šajā brīdī mēs vienkārši dedzinām malku par tukšo.
Kad uguns nāk no apakšas, tā uzreiz pārņem visas pagales. Malka sāk sakarst par strauju un izdalīt dūmgāzes, kas nepaspēj sadegt. Tās vienkārši aizlido pa skursteni gaisā. Rezultāts ir tāds, ka liesma ir milzīga, bet siltums krāsns mūros nepaspēj iesūkties. Pēc stundas malka jau ir pārvērtusies pelnos, bet krāsns knapi sasilusi. Es pats ilgi brīnījos, kāpēc man malkas grēda kūst acu priekšā, bet vakarā mājā tik un tā kļūst vēsi.
Malka, kas deg kā svece
Pirms pāris gadiem pamēģināju citu metodi un kopš tā laika pie vecajiem ieradumiem neesmu atgriezies. To sauc par aizdedzināšanu no augšas. Princips ir tieši pretējs tam, ko mēs darām parasti.
Sākumā es krāsns apakšā lieku pašas resnākās un blīvākās pagales. Tās jāsakrāj cieši viena pie otras, lai starp tām nav lielu spraugu. Virs tām es lieku kārtu ar nedaudz tievākām pagalēm. Un tikai pašā augšā es uzlieku dažus sausus skaliņus un aizdedzināšanas materiālu.
Kad es aizdedzinu šo sakārtojumu no augšas, sākumā nekas liels nenotiek. Uguns lēnām pārņem augšējos skaliņus. Bet šeit slēpjas galvenais knifs – uguns sāk degt uz leju. Tā pamazām silda apakšējos malkas slāņus. Karstums nāk no augšas un izdedzina visas gāzes, kas nāk no apakšējām pagalēm. Rezultātā liesma ir mierīga, gaiša un vienmērīga. Malka nedeg ar “traku” rāvienu, bet gan lēnām un pamatīgi.
Ko es ievēroju savā mājā
Pirmais, kas mani pārsteidza, bija laiks. Ar parasto metodi man malka izdega aptuveni pusotrā stundā. Tagad tas pats malkas daudzums mierīgi deg trīs stundas. Es burtiski varu aizmirst par krāsni uz pusi ilgāku laiku. Nav vairs tās sajūtas, ka ik pēc brīža jāiet un jāpārbauda, vai nav jāpieliek vēl kāda pagale.
Vēl viena lieta ir siltums. Tā kā degšana notiek lēnāk, krāsns sienas pagūst uzņemt visu enerģiju. Manā gadījumā krāsns rīta pusē ir jūtami siltāka nekā tad, kad es gāzu iekšā malku bez jēgas. Un pats galvenais – skurstenis vairs neaizaug tik ātri ar kvēpiem. Kad malka deg no augšas, dūmu gandrīz nav. Pa skursteni ārā nāk tikai caurspīdīgs siltais gaiss, jo viss degmateriāls tiek izmantots lietderīgi turpat krāsnī.
Svarīgi ir tas, ko mēs metam krāsnī
Protams, neviena metode nepalīdzēs, ja malka būs mitra. Esmu redzējis, kā cilvēki mēģina kurināt ar malku, kas tikai rudenī ievesta šķūnī. Tāda malka nevis silda, bet gan tērē enerģiju tam, lai iztvaicētu ūdeni. Es cenšos savu malku sagatavot vismaz gadu, vēl labāk divus uz priekšu.
Arī koku sugas es izvēlos pēc vajadzības. Ja gribas, lai degšana tiešām būtu ilga, es krāsns apakšā lieku bērzu vai ozolu. Šie koki ir blīvi un tur karstumu ilgi. Bet augšējai kārtai, lai uguns vispār sāktos, labi noder priede vai egle. Tā ātri aizdegas un iedod pirmo karstumu, kas nepieciešams, lai lielās pagales sāktu lēnām atdot savu siltumu.
Esmu pamanījis, ka bērzs ir tāds kā “zelta vidusceļš”. Tas dod labu karstumu un nedeg pārāk strauji, ja vien ir pareizi sakrauts. Bet, ja gribas pavisam mierīgu vakaru pie kamīna, tad kļava vai osis būs tieši laikā. Tie deg ļoti klusi un ilgi.
Kā nepieļaut kļūdas procesā
Viena lieta, ko es sākumā darīju nepareizi – es pārāk ātri vēru ciet šīberi. Likās, ka tādā veidā es “iesprostošu” siltumu krāsnī. Patiesībā uguns ir jāuzmana līdz galam. Kamēr malka deg no augšas, gaisa padevei jābūt pietiekamai. Tikai tad, kad malka ir pārvērtusies par sarkanām oglēm un vairs nav nevienas zilas liesmiņas, var domāt par aizvēršanu.
Reizēm cilvēki baidās, ka no augšas nekas neaizdegsies. Bet, ja skaliņi augšpusē ir sausi, viss notiek pats no sevis. Nevajag arī krāsni piebāzt līdz pašai augšai. Es parasti atstāju vismaz trešdaļu brīvas vietas virs malkas grēdas. Tas nepieciešams, lai liesmām būtu vieta, kur attīstīties, un lai dūmgāzes varētu kārtīgi sadegt.
Nav vairs tās mūžīgās skraidīšanas un šķilšanas. Es sakrauju krāsni, aizdedzinu un varu mierīgi apsēsties pie tējas tases uz vairākām stundām. Sākumā kaimiņi neticēja, ka tā var, bet tagad redzu, ka daudzi mūsu pusē sāk darīt tāpat. Tas tiešām ir vienkāršākais un saimnieciskākais veids, kā pārziemot aukstos mēnešus.
