“Es kļūdījos — atdevu savu enerģiju, laiku un rūpes 50 gadus vecam nekoptam vīrietim,” — ar šiem vārdiem sākās sievietes ieraksts, kas mani momentā ievilka.
Interesantākais nebija pašā viņas stāstā, bet tajā, pie kāda secinājuma viņa nonāca. Un tas nebija nekas tāds, ko varēja gaidīt.
Valentīnai bija pāri piecdesmit. Viņa bija veiksmīga, turīga, sen šķīrusies un vispār nemaz nemeklēja jaunus attiecību piedzīvojumus. Bet, kā tas bieži gadās, mīlestība pati atnāca. Viņu sauca Aleksejs. Arī viņam bija pāri piecdesmit, un pēc Valentīnas vārdiem — viņš izskatījās kā “neredzamais cilvēks”.
— Viņš bija gudrs, laipns, daudz lasījis, rakstīja Valentīna. — Bet pilnīgi nemācēja sevi pasniegt. Vienmēr kaut kādos bezformīgos džemperos, sakumpis, ar dzisušu skatienu. Kā vecs gleznojums greznā rāmī, kas aizmirsts putekļos. Es ieraudzīju viņā slēptu vērtību.
Viņi iepazinās izstādē — nejaušība, ko vēlāk Valentīna sauca par likteni. Saruna par impresionistiem aizrāva abus, un Aleksejs viņu apbūra ar savu mierīgo inteliģenci un kluso skumjumu. Tā sākās “projekts Aleksejs”, kur Valentīna uzņēmās iedvesmotājas lomu.
Vispirms viņa mainīja viņa izskatu. Aizveda pa veikaliem, panāca, lai viņš iegādājas stilīgus džemperus, bikses un kreklus. Tad pievērsās viņa smaidam — pierunāja parūpēties par to, uzdāvināja vizīti un palīdzēja to sakārtot. Vēlāk sekoja abonements sporta zālē.
— Mums jāparūpējas par sevi kopā, tas ir svarīgi veselībai, viņa teica, pasniedzot fitnesa kluba karti.
Rezultāts bija iespaidīgs. Pusgada laikā Aleksejs kļuva gandrīz nepazīstams — no neveiklā viņš pārvērtās par slaidu, pārliecinātu vīrieti elegantās drēbēs, ar smaidu, par kuru vairs nekaunējās. Viņš iemācījās brīvi sarunāties, izteikt komplimentus un justies droši sabiedrībā.
— Es ar viņu lepojosi, atzinās Valentīna. — Teātrī vai restorānā pamanīju, ka sievietes uz viņu skatās. Un manī bija sajūta: “Jā, tieši es viņu tādu padarīju.”
Taču līdz ar jauno pārliecību par sevi parādījās arī kas cits. Aleksejs arvien biežāk sāka pazust vakaros, atsaucoties uz “darīšanām” un “jaunām iespējām”. Telefons, kas agrāk gulēja redzamā vietā, tagad bija viņam līdzi visu laiku — un vēl ar paroli.
— Es jutu, ka viņš mainās, rakstīja Valentīna. — Parādījās tas īpašais skatiens — ne vairs pieticīgs, bet pārliecināts. Tādu skatienu es biju redzējusi pie citiem vīriešiem, bet nekad pie viņa.
Beigās viss izrādījās pavisam vienkārši. Viņš bija atstājis telefonu uz galda, un pienāca ziņa: “Lācīti, vakars bija brīnišķīgs. Nevaru sagaidīt mūsu tikšanos. Sarmīte.”
Vakarā saruna bija īsa:
— Kas ir tā Sarmīte? viņa pajautāja.
— Valja, tev jāsaprot, mierīgi atbildēja viņš. — Tu esi izmainījusi manu dzīvi, parādījusi, kāds es varu būt. Jā, es satiku citu. Tā notika.
Valentīna saprata: tā nebija vienkārši neuzticība. Tā bija vilšanās. Viņa pati bija ieguldījusi savus spēkus, padarījusi viņu par “dārgakmeni”, bet viņš visu to izmantoja, lai aizietu pie citas.
Viņš savāca lietas, ko bija ieguvis ar viņas palīdzību, un devās pie jaunas, spilgtas paziņas no tās pašas sporta zāles, uz kuru Valentīna viņu bija aizvedusi.
Forumā viņas stāsts izraisīja daudz atsauksmju:
— “Nu klasisks Pigmaliona variants – savedāt kārtībā, piešķīrāt pārliecību, un viņš aizlidoja pie jaunākas.”
— “Vīriešus nevar īpaši mainīt. Ja iemīlies, tad tajā, kāds viņš ir, nevis tajā, kādu cerēsi no viņa izveidot.”
— “Viņš vienkārši paņēma no jums visu labo, ko varēja, un devās tālāk.”
— Un pat ar ironiju: “Nomazgājāt, sapucējāt, un tagad viņš spoži mirdz jau citur.”
Valentīnas noslēguma teiktais bija īss, bet saprotams:
“Es sapratu vienu: vīrieši mainās tikai tad, ja šīs pārmaiņas viņiem pašiem dod jaunas iespējas. Es ieguldīju viņā savu laiku, rūpes un enerģiju. Viņš kļuva pārliecinātāks un aizgāja tālāk savu ceļu. Un es to pieņemu — jo pati palīdzēju. Bet mācība ir skaidra: nevajag mēģināt kādu pārveidot. Labāk uzreiz izvēlēties tādu, kāds viņš jau ir. Tā ir mierīgāk un vienkāršāk.”
