Ziņa: “Lācīti, vakars bija brīnišķīgs. Nevaru sagaidīt mūsu tikšanos. Sarmīte.”
Vakarā saruna bija īsa:
— Kas ir tā Sarmīte? viņa pajautāja.
— Valja, tev jāsaprot, mierīgi atbildēja viņš. — Tu esi izmainījusi manu dzīvi, parādījusi, kāds es varu būt. Jā, es satiku citu. Tā notika.
Valentīna saprata: tā nebija vienkārši neuzticība. Tā bija vilšanās. Viņa pati bija ieguldījusi savus spēkus, padarījusi viņu par “dārgakmeni”, bet viņš visu to izmantoja, lai aizietu pie citas.
Viņš savāca lietas, ko bija ieguvis ar viņas palīdzību, un devās pie jaunas, spilgtas paziņas no tās pašas sporta zāles, uz kuru Valentīna viņu bija aizvedusi.
Forumā viņas stāsts izraisīja daudz atsauksmju:
— “Nu klasisks Pigmaliona variants – savedāt kārtībā, piešķīrāt pārliecību, un viņš aizlidoja pie jaunākas.”
— “Vīriešus nevar īpaši mainīt. Ja iemīlies, tad tajā, kāds viņš ir, nevis tajā, kādu cerēsi no viņa izveidot.”
— “Viņš vienkārši paņēma no jums visu labo, ko varēja, un devās tālāk.”
— Un pat ar ironiju: “Nomazgājāt, sapucējāt, un tagad viņš spoži mirdz jau citur.”
Valentīnas noslēguma teiktais bija īss, bet saprotams:
“Es sapratu vienu: vīrieši mainās tikai tad, ja šīs pārmaiņas viņiem pašiem dod jaunas iespējas. Es ieguldīju viņā savu laiku, rūpes un enerģiju. Viņš kļuva pārliecinātāks un aizgāja tālāk savu ceļu. Un es to pieņemu — jo pati palīdzēju. Bet mācība ir skaidra: nevajag mēģināt kādu pārveidot. Labāk uzreiz izvēlēties tādu, kāds viņš jau ir. Tā ir mierīgāk un vienkāršāk.”
