Atradu personīgas ziņas, kas adresētas citai sievietei. No rītiem viņš viņai novēlēja jauku dienu, vakaros rakstīja, ka ilgojas pēc viņas, un tad abi vienojās par tikšanos. Īsāk sakot, visi pierādījumi bija kā uz delnas!
Vīru “piespiedu pie sienas”, jo netaisos dzīvot kā ragnese. Kauns un nekas vairāk. Es viņam teicu, ka zinu par viņa ārlaulības sakariem. Un pat minēju vietas, kur abi mīlas balodīši bija tikušies.
Vīrs izlikās, ka viņš vispār nezina, par ko es runāju. Taču, kad es citēju saraksti ar mīļāko, viņš uzreiz kļuva aizsargājies un reaģēja emocionāli.
Viņš izteica man aizrādījumu par to, ka esmu skatījusies viņa tālrunī, un teica, ka jūtas vīlies manī. Viņš uzsvēra, ka, ja starp mums nav uzticēšanās, tad nevarēs veidot stabilu ģimeni.
Tas mani sadusmoja vēl vairāk. Šis nelietis mani krāpj, bet tajā pašā laikā viņš vēl uzdrošinās man kaut ko pārmest. Īsāk sakot, es izraisīju milzīgu skandālu.
Izmetu viņa drēbes kāpņu telpā un brīdināju, ka viņam ir stunda, lai savāktu visas pārējās lietas. Tāpat es viņam paziņoju, ka pati došos uz dzimtsarakstu nodaļu, lai iesniegtu šķiršanās pieteikumu.
Vīrs paņēma savas mantas un aizgāja, bet es nolēmu aizmirst par viņu kā sliktu sapni. Vēlāk draugi stāstīja, ka viņš mani pametis, jo esot viņam nemitīgi rīkojusi histērijas, rakņājusies viņa telefonā, izteikusi nepamatotas pretenzijas, izspiegojusi un pastāvīgi izsekojusi.
Īsāk sakot, viņš padarīja sevi par upuri, bet mani attēloja kā maniakālu būtni, kurai ir nepieciešamība pilnīgi kontrolēt citus.
Negribēju aizbildināties un skaidrot patieso šķiršanās iemeslu – bija grūti atzīties, ka esmu kļuvusi par iespaidīgu “ragu” īpašnieci. Bet tad pārdomāju – vēlējos parādīt sevi labākā gaismā un nolēmu atklāt patiesību.
Vienkārši daudzi cilvēki sāka izrādīt līdzjūtību manam vīram, bet man šķita, ka tas vienkārši nav pareizi.
Tuviniekiem, draugiem un paziņām pastāstīju par viņa nodevību, parādot sarakstes ekrānuzņēmumus. Visi nostājās manā pusē. Tagad viņš draugu acīs ir kļūst par mērkaķi un nelieti.
Un tā arī ir. Labi, ka nebijām iegādājušies kopīpašumu, dzīvojām manā dzīvoklī, tāpēc mums nebija nekā dalāma. Es vienkārši turpinu dzīvot un meklēju godīgu cilvēku, kuram es būšu vienīgā visā pasaulē.
Kā tu vērtē šo stāstu? Vai domā, ka sānsoļus var piedot? Būsim priecīgi, ja dalīsies ar savām domām vai pieredzi komentāros!
