Bet tad kaut kas mainījās. Sākumā vienkārši skatieni, kas ilga nedaudz ilgāk nekā parasti. Vēlāk – nejaušas sarunas, kas pārsteidza ar savu dziļumu.
Kā ir iespējams, ka jaunietis, kuram nesen apritēja 18 gadi, saprot mani labāk nekā jebkurš pēdējo desmit gadu laikā?
Es centos to ignorēt, sev atkārtojot, ka tā ir tikai īslaicīga vājība. Taču kādā brīdī, kad bijām vienatnē – prom no ziņkārīgām acīm, skolas sienām un visām atšķirībām –, es pēkšņi sapratu, ka iekšējais aizliegums ir pārkāpts.
Ar viņu jūtos īpaši – mēs varam runāt stundām ilgi par grāmatām, sapņiem un nākotni. Viņa klātbūtnē es vairs nejūtos kā četrdesmitgadīga sieviete vai pieaugušas meitas mamma, bet vienkārši kā es pati – ar savām vēlmēm, bažām un cerībām.
Taču kopā ar šo laimes sajūtu ienāca arī satraukums.
Es pazīstu viņa vecākus – mēs sēdējām pie viena galda izlaidumā. Tagad man šķiet neērti skatīties viņiem acīs. Un kas notiks, ja to uzzinās mana meita? Pat iedomāties viņas reakciju ir grūti. Ir bail, ka viņa varētu domāt, ka esmu kļūdījusies vai rīkojusies nepareizi.
Es saprotu — šīs attiecības nav vienkāršas un var radīt nopietnas sekas viņa dzīvē. Tomēr man ir grūti viņu palaist vaļā, un viņš arī nevēlas atkāpties. Ko darīt šādā situācijā?
Ko man darīt?
