Bet, ja tu esi pozitīvs un vēlies pateikt kaut ko labu, tad bieži šķiet, ka tu neesi objektīvs, ka esi pārāk ierobežots un neredzi, ka viss ir slikti! Manuprāt, tā ir ļoti bīstama tendence. No vienas puses, mēs vēlamies mīlēt savu zemi, valsti, cilvēkus, bet no otras puses, mēs paši darām visu, lai tas nenotiktu. Man šķiet, ka tas ir tikai mūsu pašu spēkos. Neviens cits mūsu vietā to neizdarīs. Mēs esam tie, kas var apstāties.
Pateikt – pagaidi, ko es gribu teikt? Kāda būs tālākā rīcība pēc mana komentāra? Vai tas būs no šī viedokļa? No vienas puses, mūsdienās mums ir dota brīvība izteikties, rakstīt par jebko, un bieži vien nav nekādas atbildības par to.
Bet kas notiks tālāk? Kāda tam būs jēga? Tik vien kā kuļam tos ūdeņus… Ķīniešiem ir labs teiciens – ļaut ūdenim nostāvēties, un tad lietas redzēsim pavisam citādi. Bet es runāju par tiem cilvēkiem, kas raksta ar savu vārdu un uzvārdu, kas nepārtraukti uztur šo vīr***u. Man šķiet, ka mēs varētu vairāk padomāt par to, kā to mazināt!
Ilzes Dobeles intervija raidījumā “Laikmeta krustpunktā” – skaties šajā video:
