Dažreiz dzīve piespēlē situācijas, kas liek mums pārvērtēt savas robežas un prioritātes. Šis ir mans personīgais stāsts par to, kā es, būdama nobriedusi sieviete, gandrīz ļāvos skaistai ilūzijai, un par brīdi, kad mana pašcieņa kļuva svarīgāka par vēlmi nebūt vienai.
Dzīves rudens un jaunatklātais miers
Dzīve pēc piecdesmit gadu sliekšņa nereti atnāk ar jaunu mieru. Bērni ir izauguši, dēls jau vairākus gadus veiksmīgi strādā ārzemēs, un mūsu saziņa šobrīd notiek galvenokārt videozvanos. Darba vide ir kļuvusi stabila un prognozējama, un es beidzot biju iemācījusies baudīt savu neatkarību un brīvo laiku. Tomēr, iestājoties vēsākam laikam, arvien biežāk piezagās doma, ka būtu patīkami šajos vakaros ar kādu aprunāties klātienē.
Šis dzīves posms man šķita kā dāvana. Es beidzot varēju lasīt grāmatas, kuras gadiem bija stāvējušas plauktā, apmeklēt teātra izrādes, neuztraucoties par mājas soli, un vienkārši būt pati ar sevi. Mana māja bija mana pils – iekārtota tieši tā, kā man patīk, pilna ar klusumu un mieru. Taču klusums reizēm mēdz kļūt pārāk skaļš. Cilvēks ir sociāla būtne, un neatkarīgi no tā, cik sakārtota ir mūsu materiālā pasaule, mēs vienmēr meklējam atbalsta plecu vai vienkārši kādu, ar ko kopā pasmieties par dienas notikumiem.
Draudzenes nereti mudināja: “Tev vajag kādu blakus! Tu esi enerģiska, izskaties lieliski – neatņem sev iespēju satikt domubiedru.” Es parasti tikai pasmaidīju. Manā vecumā atrast cilvēku, ar kuru veidot kopīgu ikdienu, nešķita vienkārši. Bieži vien likās, ka vīrieši šajā posmā meklē nevis līdzvērtīgu partneri, bet gan kādu, kurš uzņemsies visas sadzīves rūpes. Viņi meklē “ostu”, kurā piestāt pēc vētrainiem gadiem, bet es nebiju gatava kļūt par apkalpojošo personālu.
Liktenīgā tikšanās Jelgavas pilsētas parkā
Tajā rudenī es bieži devos pastaigās pa Jelgavas pils salu un gar Lielupes krastu. Tas bija mans laiks sev – sakārtot domas un atpūsties no darba. Tur es pirmo reizi pamanīju viņu. Viņš bija ievērojami jaunāks par mani, vienmēr kopts un pavadā veda lielu, draudzīgu suni.
Viņa parādīšanās manā ikdienas maršrutā bija kā krāsains akcents pelēcīgajā rudenī. Es pamanīju, cik rūpīgi viņš izturas pret savu četrkājaino draugu, un tas manā acīs bija liels pluss. Cilvēks, kurš spēj uzņemties atbildību par dzīvnieku, parasti nav vienaldzīgs. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka šī “rūpība” var būt arī ļoti selektīva un vērsta tikai uz to, kas pašam sagādā prieku.
Tamāra Globa sola, ka 3 horoskopa zīmem dzīve sākot ar 27. decembri krietni uzlabosies
Sākumā tie bija tikai pieklājīgi sveicieni, pēc tam — dažas frāzes par laikapstākļiem. Viņa balss bija mierīga un pārliecinoša. Es uzzināju, ka viņu sauc Mareks, viņam ir 39 gadi un viņš nesen pārcēlies uz Jelgavu profesionālu izaicinājumu dēļ. Mūsu sarunas kļuva arvien garākas, līdz kādu dienu viņš ierosināja iedzert kafiju kādā no pilsētas kafejnīcām.
Romantikas plīvurs un pirmie iespaidi
Sagatavošanās pirmajam randiņam manī radīja sen aizmirstu satraukumu. Es pieķēru sevi pie spoguļa, domājot, vai gadu starpība nav pārāk acīmredzama. Taču Mareks ar savu uzvedību kliedēja visas šaubas. Viņš prata izteikt komplimentus, kas nebija banāli, un viņa interese par manu dzīvi šķita neviltota.
Sākot tikties, es jutos patiesi iedvesmota. Mareks prata klausīties un likt man justies saprastai. Viņam šķita interesanti mani stāsti par ceļojumiem un karjeru. Gadu starpība sarunās nebija jūtama – viņš šķita nobriedis un mērķtiecīgs. Viņš stāstīja par saviem ambiciozajiem plāniem IT jomā, par vēlmi izveidot kaut ko savu un par to, cik svarīga viņam ir garīgā saskaņa starp cilvēkiem.
Mūsu vakarus pildīja sarunas par mākslu, vēsturi un politiku. Es biju pārsteigta, cik plašs ir viņa redzesloks. Viņš man dāvināja ziedus bez iemesla un sūtīja laba vēlējumus katru rītu. Tas viss radīja ilūziju par ideālu savienību, kurā vecums ir tikai skaitlis pasē. Es sāku ticēt, ka varbūt esmu izņēmums un esmu atradusi to reto vīrieti, kurš meklē personību, nevis jaunības kultu.
Kad ikdiena pārbauda jūtas
Pēc divu mēnešu pazīšanās Mareks arvien biežāk sāka palikt pie manis. Mana klusā dzīvokļa vide mainījās. Es ar prieku gatavoju vakariņas un rūpējos par to, lai mājās valdītu mājīgums. Man šķita, ka beidzot esmu satikusi cilvēku, kuram nav būtiski stereotipi par vecumu, bet gan tas, cik labi mēs saprotamies.
Tomēr laika gaitā situācija sāka mainīties. Mareks kļuva arvien pasīvāks. Viņš vairs neizrādīja iniciatīvu kopīgiem pasākumiem, tā vietā labprātāk pavadīja vakarus pie televizora, kamēr es viena pati rūpējos par visiem mājas darbiem. Viņa suns, kas sākumā likās tik mīļš, kļuva par manu papildu rūpi – dubļainās ķepas, spalvas uz dīvāna un rīta pastaigas, ko Mareks arvien biežāk lūdza veikt man, jo viņam “bija jānodod steidzams projekts”.
Es pamanīju, ka mūsu ledusskapis tiek papildināts galvenokārt par manu naudu. Mareks vienmēr atrada attaisnojumu – viņam kavējās maksājums, viņš bija investējis jaunā tehnikā vai vienkārši bija “aizmirsis maku mājās”. Sākumā es tam nepievērsu uzmanību, jo mīlestība padara mūs dāsnus, taču pamazām sāka iezīmēties nepatīkama tendence. Viņš baudīja vislabākos produktus un manus gatavotos ēdienus, bet nekad nepajautāja: “Cik tas maksāja? Vai es varu kaut kā palīdzēt?”
Pirmās plaisas un rūgtā atklāsme
“Spēlītes beidzas pēc 50”: Kāpēc vīrieši pēkšņi sāk meklēt nopietnību un ko tas nozīmē sievietei
Pirmais nopietnais pārdomu brīdis pienāca, kad es lūdzu viņu vairāk iesaistīties kopējā mājas uzkopšanā. Viņa reakcija bija izvairīga: “Tev tas padodas tik dabiski, es pat nezinātu, ar ko sākt.” Tas nebija vienkārši slinkums, tā bija pārliecība, ka mans uzdevums ir nodrošināt viņam komfortu, jo viņš “pagodina” mani ar savu klātbūtni.
Drīz pēc tam Mareks pieminēja, ka viņam darbā esot īslaicīgas finansiālas grūtības, tāpēc viņš kādu laiku nevarēšot piedalīties kopējos ikdienas tēriņos. Tajā pašā laikā viņš turpināja baudīt visas ērtības, ko es nodrošināju. Taču vissāpīgākais bija viņa komentārs par mūsu parādīšanos publiskos pasākumos. Kad ierosināju apmeklēt kādu pilsētas pasākumu, viņš atteica: “Zini, labāk nevajag. Es negribu, lai mani paziņas mūs redz kopā. Cilvēki mēdz dažādi interpretēt šādu gadu starpību.”
Šie vārdi bija kā auksta duša. Es sēdēju savā viesistabā, kuru biju tik rūpīgi kārtojusi mūsu kopīgajiem vakariem, un jutu, kā sirds sāk lūzt. Es biju viņam pietiekami laba, lai viņš gulētu manā gultā un ēstu manu ēdienu, bet es nebiju pietiekami “prezentabla”, lai rādītos sabiedrībā. Viņš mani kaunējās. Viņš baidījās no tā, ko teiks viņa draugi, no vīpsnām par to, ka viņš “dzīvo pie tantes”.
Šie vārdi bija izšķiroši. Es sapratu, ka viņš nemēģina mani pasargāt no runām, bet gan nevēlas saistīt savu tēlu ar mani sabiedrībā. Tajā pašā laikā viņam nebija nekādu iebildumu pret manu mājokli un manu atbalstu. Es sapratu, ka šajās attiecībās neesmu līdzvērtīgs partneris, bet gan drīzāk ērts nodrošinājums viņa ikdienai. Viņš bija kā parazīts, kurš meistarīgi izmantoja manu vēlmi pēc tuvības un manu mātišķo instinktu palīdzēt.
Konfrontācija un masku krišana
Es vairs nevarēju klusēt. Klusēšana manā vecumā ir nodevība pret sevi. Es biju gājusi cauri pārāk daudzām dzīves skolām, lai tagad kļūtu par paklājiņu kādam, kurš pat nespēj paņemt manu roku, ejot pa ielu.
Es nolēmu rīkoties. Vienā no vakariem es aicināju viņu uz atklātu sarunu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
