Es mierīgi izklāstīju, ka attiecībās sagaidu cieņu un abpusēju iesaisti gan pienākumos, gan finansiālajā jomā. Es runāju par to, ka mīlestība nav tikai vārdi, bet gan rīcība. Es jautāju viņam tieši – vai viņš tiešām uzskata, ka ir normāli dzīvot uz sievietes rēķina un slēpt viņu no saviem draugiem?
Viņa atbilde mani pārsteidza ar savu tiešumu. Viņš pat nesasarka. Viņš paziņoja, ka, manuprāt, man vajadzētu būt priecīgai par to, ka man blakus ir jaunāks partneris, un tāpēc man būtu jāuzņemas visas sadzīves rūpes un izmaksas. Pēc viņa loģikas, viņa jaunība un vizuālais tēls bija valūta, ar kuru viņš norēķinājās par manām vakariņām un manu jumtu virs galvas.
Pēc viņa domām, tas bija godīgs “mainījums”. Tajā brīdī man nebija vairs nekādu šaubu. Viņa vārdos nebija ne mīlestības, ne elementāras cieņas. Viņš redzēja mani kā resursu, nevis kā cilvēku. Viņš uzskatīja, ka mans vecums mani padara tik izmisušu, ka es būšu gatava maksāt par ilūziju, ka esmu kādam vajadzīga. Taču viņš smagi kļūdījās.
Punktu pielikšana un pašcieņas uzvara
Es sapratu, ka vēlmē pēc tuvības, biju pieļāvusi situāciju, kurā pret manu labvēlību izturas nepienācīgi. “Es domāju, ka mums abiem būs labāk, ja mēs šo posmu noslēgsim tagad,” es mierīgi teicu. Manā balsī nebija dusmu, tikai stingra pārliecība. “Lūdzu, sakārto savas mantas un dodies prom. Manā dzīvē nav vietas cilvēkam, kurš neciena manu ieguldījumu.”
Sākumā viņš neticēja, ka es runāju nopietni. Viņš mēģināja lietot savu ierasto arsenālu – sākumā sarkastiski smējās, pēc tam pārgāja pie pārmetumiem. Viņš teica, ka esmu auksta, ka es nekad neesmu viņu mīlējusi un ka es tagad palikšu viena līdz sava mūža galam, barojot kaķus un skatoties seriālus. Bija mēģinājumi runāt pretī un pārmest man nepamatotu nelokāmību, taču es paliku pie sava lēmuma.
Kad viņš beidzot savāca savas somas un kopā ar suni aizvēra durvis no ārpuses, es jutu milzīgu atvieglojumu. Gaiss dzīvoklī pēkšņi kļuva vieglāks. Jā, plāni par kopīgu nākotni bija iziruši, taču iekšēji es jutu mieru un lepnumu par sevi. Es nebiju ļāvusi sevi salauzt. Es nebiju nopirkusi kompāniju par savas pašcieņas cenu.
Atziņas un skatiens nākotnē
Šī pieredze man iemācīja ko ļoti svarīgu – miers un neatkarība ir daudz vērtīgāka par attiecībām, kurās nav patiesas cieņas. Daudz sliktāk ir atrasties attiecībās, kurās tevi neciena un uztver kā pašsaprotamu servisu. Es sapratu, ka vientulība nav sods, bet gan telpa, kurā mēs varam dziedēt savas rētas un labāk saprast savas vēlmes.
Es joprojām ticu, ka ir iespējams satikt cilvēku, kurš novērtēs manu personību, nevis tikai manas nodrošinātās ērtības. Es neesmu noslēgusies no pasaules, taču tagad manas filtrēšanas spējas ir kļuvušas daudz asākas. Es zinu, kā atpazīt vīrieti, kurš meklē partneri, un vīrieti, kurš meklē labvēli. Mēs, sievietes, esam pelnījušas partneri, kurš būs blakus tāpēc, ka viņam ir dārga mūsu klātbūtne, nevis izdevīgums.
Mūsdienu pasaulē, kur tiek kultivēta mūžīgā jaunība, ir viegli apjukt un sākt šaubīties par savu vērtību. Taču patiesā vērtība slēpjas mūsu pieredzē, mūsu mierā un spējā pateikt “nē” tam, kas mūs degradē. Mana dzīve turpinās – es joprojām eju pastaigās pa Jelgavas pils salu, taču tagad mans solis ir daudz drošāks. Es zinu, ka esmu pietiekami stipra, lai būtu viena, kamēr neesmu atradusi kādu, kurš būs cienīgs iet man blakus, neslēpjoties un neizmantoja.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai uzskatāt, ka gadu starpība attaisno pienākumu sadali tikai uz vienu pusi? Dalieties ar savu viedokli komentāros!
