Kad maskas krīt: saruna tirgus laukumā
Viss noskaidrojās pilnīgi nejauši kādā sestdienas rītā. Didzis bija teicis, ka viņam steidzami jādodas uz objektu kontrolēt betona liešanu, tāpēc es viena devos uz Valmieras tirgu pēc svaigiem dārzeņiem. Stāvot rindā pēc zemenēm, es sajutu, ka kāda sieviete mani uzmanīgi vēro.
Viņai varēja būt ap piecdesmit pieci gadi, eleganti ģērbusies, ar nedaudz nogurušu skatienu.
— Atvainojiet, vai jūs neesat Una? Es jūs redzēju kopā ar Didzi pagājušajā nedēļā pie “Valletas”, — viņa uzrunāja mani klusā balsī.
Es apstiprināju. Sieviete smagi nopūtās un pasniedza man savu vizītkarti – izrādās, viņa bija juriste.
— Klausieties, man nav tiesību jaukties jūsu dzīvē, bet es esmu Didža bijusī sieva. Un es viņu zinu pārāk labi. Viņš jums droši vien stāsta par remontu dzīvoklī un kavētām algām objektos?
Es jutu, kā manas plaukstas paliek aukstas.
— Jā… kā jūs to zināt?
— Tāpēc, ka viņam nav ne dzīvokļa, ne lielo objektu. Viņš ir parasts haltūrists, kurš meklē patstāvīgas sievietes, pie kurām ērti iekārtoties. Didzis izmanto savu šarmu, lai padzīvotu uz citu rēķina, un paliek pie katras tik ilgi, līdz viņu padzen.
No manis viņš izvilka trīs tūkstošus eiro “biznesam” un nodzīvoja pie manis gadu, pirms sapratu, ka nekāda remonta viņa paša mājoklī nekad nav bijis. Patiesībā viņš ir parādā pusei pilsētas.
Beigas lētajai izrādei
Atgriežoties mājās, es vairs nejutu ne šaubas, ne vainas apziņu. Tikai milzīgu, aukstu niknumu. Didzis sēdēja dīvānā, atslābinājies, un atkal dzēra kafiju no manas servīzes.
— Didzi, parādi man lūdzu tās saimnieces numuru un adresi, kurā notiek remonts. Es gribu aiziet paskatīties, varbūt tur vajag juridisku palīdzību, man ir viena paziņa, — es teicu, stāvot durvīs.
Viņš uzreiz saspringa.
— Una, ko tu te tagad sāc… es taču teicu, ka tur ir bīstami, tur vadi karājas…
— Pietiek melot, Didzi. Es tikko runāju ar tavu bijušo sievu un visu uzzināju. Tev ir tieši piecpadsmit minūtes laika, lai tavs koferis un visas tavas “ergonomiski” pārkārtotās mantas uz visiem laikiem pazustu no mana dzīvokļa.
Ja tu vēl būsi šeit pēc šī laika, es saukšu kārtibas sargus un ziņošu par visām tavām viltībām un piesavināto naudu.
Viņš pat nemēģināja attaisnoties. Didzis vienkārši nopūtās, nolika krūzi un sāka mest savas lietas koferī. Viņa seja, kas iepriekš šķita tik mīļa un uzticama, tagad izskatījās sveša un tukša.
Viņš izgāja pa durvīm, pat neatvadoties, un es dzirdēju, kā viņa soļi klusi noskan kāpņu telpā.
Ir pagājuši divi mēneši. Es joprojām jūtu tādu kā rūgtumu, bet esmu atguvusi savu mieru. Tagad es zinu – ja vīrietis pēc nedēļas pazīšanās sāk sūdzēties par nelaimēm un lūgt “tikai vienu nakti uz dīvāna”, tā nav romantiska nejaušība. Tas ir aprēķins.
Mana nauda – kopā ap 200 eiro – palika pie viņa kā dārga maksa par vērtīgu dzīves stundu.
Vai jūs spētu uzticēties vīrietim, kurš jau sākumā lūdz finansiālu vai sadzīves palīdzību? Neļaujiet savai labajai sirdij kļūt par barotni tiem, kas vienkārši meklē ērtu vietu, kur parazitēt. Mīlestība nozīmē kopīgu būvēšanu, nevis dzīvošanu uz cita rēķina.
