“Man ir pilnīgi vienalga ko domā tavas draudzenes. Es viņām pielīst netaisos”
Es pamanīju to brīdī, kad viņš lika sev salātus. Jānis paņēma standziņas, bet ne tās – nevis no kopējā šķīvja, bet tās, kuras Madara bija speciāli nolikusi kukurūzai. Madara – viņa ir tāda, viņai katram ēdienam ir savs piederums. Es jau taisījos ko teikt, bet viņš paspēja pirmais:
– Kas tad tas, jums te viss kā restorānā? Standziņas gurķiem atsevišķi? Viņš iesmējās. Madara arī iesmējās, bet kaut kā īsi, un es redzēju, kā viņa nemanāmi pavirzīja kukurūzu tuvāk sev.
Standziņas tika noliktas atpakaļ. Jānis paskatījās uz mani – ātri, kā darbā pārbauda manometra rādījumus. Es strādāju par dispečeri attīrīšanas iekārtās, esmu pieradusi nolasīt bultiņas. Viņa skatiens bija līdzens, kā nulle spiediena.
– Jūlij, vai tad tu ar Maksimu nesasveicināsies? – pajautāja Katrīna, mana otrā draudzene.
Es jau biju sasveicinājusies. Bet es piecēlos un vēlreiz apskāvu viņas vīru, lai nekas nebūtu jāpaskaidro.
Pirms pusgada
Es sēdēju tējnīcā pie Muzeja, kur mēs bijām norunājuši pirmo tikšanos. Viņš nokavēja divdesmit minūtes. Uzrakstīja: “Piedod, klients aizkavēja.” Jānis tirgo rūpnieciskās smērvielas – tas ir viņa bizness, strādā viens, bez biroja. Es toreiz nodomāju: ja cilvēks pats sev ir saimnieks un tomēr atvainojas par kavēšanos, tātad sirdsapziņa darbojas. Kad viņš atnāca, viņš uzreiz pasūtīja divas tējas, nejautājot, kādu es vēlos.
– Zaļo taču mīli? Anketā bija rakstīts.
Es neatcerējos, ko biju rakstījusi iepazīšanās portāla anketā. Bet pamāju ar galvu. Mēs runājām par darbu. Viņš – par eļļām, viskozitāti, sasalšanas temperatūru. Es – par hlorēšanas iekārtām, par to, kā pilsēta dzer ūdeni un nedomā, cik attīrīšanas pakāpēm tas izgājis cauri. Viņš klausījās uzmanīgi. Pēc nedēļas viņš atnāca pie manis. Atnesa dzērienu un cepumus – nevis dāvanu iesaiņojumā, bet vienkārši no veikala. Es to novērtēju. Nevaru ciest, ja vīrieši attiecību sākumā stiepj puķes krūma lielumā.
– Tu esi citādāka, – viņš teica. – Tu esi pašpietiekama.
Es klusēju. Nezināju, ko uz to atbildēt. “Pašpietiekama” – vārds ir pareizs, bet auksts. It kā viņš būtu pateicis, ka man ir laba kredītvēsture. Trauslā plaisa parādījās pēc mēneša. Mēs sēdējām pie viņa virtuvē, viņš vārīja pelmeņus. Es šķirstīju viņa telefonu – viņš pats iedeva, teica, lai ieslēdzu mūziku. Tur uzpeldēja ziņa no sievietes vārdā Olita: “Jānīt, nu, kad mēs redzēsimies?”.
Es pajautāju tieši:
– Kas tā tāda?
Viņš paskatījās pār plecu, pat nesaspringa.
– Ā, Olita. Bijusī. Viņa periodiski raksta, es neatbildu.
– Viņa nezina, ka tev kāds ir?
– Un kāpēc viņai tas būtu jāzina? – Viņš apmaisīja pelmeņus. – Jūlij, es netaisos atskaitīties bijušajām. Tu taču esi pieaugusi sieviete, saproti pati.
Es sapratu. Respektīvi, nolēmu, ka sapratu. Ka viņam ir taisnība – kāpēc rīkot scēnas ar pagātni, ja tagadne tāpat darbojas. Bet plaisa palika. Tieva kā skrāpējums vannas emaljā, kuru var redzēt tikai noteiktā gaismā.
Pirmais brīdinājums
Es iepazīstināju viņu ar draudzenēm, jo Madara tieši pateica:
– Jūlij, nu ko tu? Pusgadu tiecies, bet mēs viņu pat redzējušas neesam. Tu ko, kaunies vai slēp viņu?
Es nekaunējos. Un neslēpu. Vienkārši man negribējās jaukt visu kopā. Man ir dzīve ar draudzenēm – mēs esam pazīstamas divdesmit gadus, kopš studiju laikiem. Tiekamies sestdienās pie kādas mājās, ar vīriem, reizēm ar bērniem. Spēlējam galda spēles, apspriežam kaimiņus un jaunumus. Tas ir kā atsevišķa istaba manā dzīvoklī – pazīstama, silta, ar ierastām mēbelēm. Jānis bija no citas istabas. Tās, kurā vēl ne viss ir skaidrs, kur mēbeles vēl tikai noskata. Bet es piekritu. Pateicu viņam:
– Sestdien ejam pie Madaras. Viņa būs ar vīru, vēl būs Katrīna ar Maksimu.
– Oho, ģimenes padome? – viņš pasmīnēja. – Viņi mani pārbaudīs?
– Vienkārši tikšanās. Atslābsti.
– Es jau tāpat esmu atslābis, – viņš teica. – Tā esi tu, kas saspringusi.
Un viņam bija taisnība. Es saspringu. Piektdienas vakarā viņš piezvanīja:
– Klau, a davai es kaut ko atnesīšu? Nu, lai nav tukšām rokām jāiet.
– Nevajag, Madara visu ir sagatavojusi.
– Nu beidz, es vismaz pudeli nopirkšu. Normālu, nevis lēto galu.
Es nediskutēju. Nodomāju: lai. Tātad viņam tas ir svarīgi. Mēs atnācām septiņos. Madara atvēra, apskāva mani, pēc tam viņu – tā, kā apskauj cilvēkus, kurus redz pirmo reizi, bet par kuriem ir daudz dzirdēts. Mazliet teatrāli.
– Nāciet, nāciet iekšā! Jāni, beidzot. Jūlija mums visas ausis bija piešalkusi.
Es nebiju. Es vispār par viņu maz stāstīju. Bet Madarai patīk radīt atmosfēru. Mēs noģērbāmies, iegājām istabā. Galds jau bija uzklāts – Madara bija gatavojusi kopš rīta, to varēja redzēt uzreiz. Salāti bļodās, gaļa uz liela šķīvja, mājās cepta maize.
– Oho, cik bagātīgs galds, – teica Jānis. – Madar, tu ko, restorānu ver vaļā?
Madara iesmējās.
– Nu ko tu, man vienkārši patīk, kad ir skaisti.
– Skaisti, – viņš piekrita. – Tieši kā bildē.
Maksims ar Katrīnu atnāca pēc desmit minūtēm. Mēs apsēdāmies pie galda.
Un tad tas sākās…
Pirmais mājiens bija par salātiem.
– Es domāju, ka jums te viss būs kā restorānā. Ar sarkanajiem ikriem tur, ar garnelēm.
Madara atkal iesmējās, bet jau īsāk.
– Nē, mēs esam vienkārši cilvēki.
– Skaidrs, – teica Jānis un nolika standziņas.
Es mēģināju noķert viņa skatienu, bet viņš skatījās šķīvī. Maksims ielēja visiem. Jānis paņēma glāzi, pasmaržoja.
– O, Latvijas ražojums? – viņš paskatījās uz pudeli. – Normāls. Māju.
“Māju” – viņš to izrunāja tā, it kā precizētu, ka tas nav domāts viesiem, bet gan tam, lai viens pats vakarā izdzertu pirms miega. Katrīna pajautāja:
– Jāni, a ar ko tu nodarbojies?
– Pārdodu smērvielas. Rūpnieciskās.
– Oho, kā tas ir?
– Nu, – viņš paraustīja plecus, – eļļas darbgaldiem, reduktoriem. Zini, kad rūpnīca strādā, tai vajag smērvielu, lai nekas nesabojātos. Lūk, es tās piegādāju.
– Interesanti, – teica Katrīna.
– Ne tas vārds, – Jānis pasmaidīja. – Tur grozās tāda nauda, jūs pat iedomāties nevarat. Viens kontrakts – tas ir kā parasta cilvēka gada darbs.
Es pajutu, kā krūtīs kaut kas sažņaudzas. “Parasta cilvēka” – viņš to pateica, skatoties uz Maksimu, kurš strādā par vēstures skolotāju skolā. Maksims klusēja.
Tālāk Jānis sāka stāstīt par savu darbu. Par to, kā dabūjis piegādi uz Valmieru, kā konkurenti mēģinājuši pārsist cenu, bet viņš tos “apspēlējis”. Viņš runāja minūtes desmit no vietas. Es skatījos uz Madaru – viņa māja ar galvu, smaidīja, bet jau mehāniski. Pēc tam viņš pagriezās pret mani:
– Jūlij, pastāsti viņiem par savu darbu. Par tiem taviem filtriem.
Es negribēju. Bet pateicu pāris frāzes – par attīrīšanas iekārtām, par to, ka mēs padodam ūdeni visam Pārdaugavas krastam.
– Lūk, redzat, – mani pārtrauca Jānis, – viņa pieticīga, bet patiesībā viņai ir atbildīgs darbs. Ja viņa kaut ko sabojās, visa pilsēta paliks bez ūdens.
Viņš iesmējās. Pārējie arī iesmējās – nedroši.
– Es nesabojāšu, – klusi noteicu.
– Nu, es jau zinu, – viņš uzsita man pa plecu, kā uzsit padotajam. – Tu mums esi atbildīgā.
Madara piecēlās, lai atnestu silto ēdienu. Katrīna aizgāja palīdzēt. Es paliku sēžam. Jānis un Maksims klusēja. Tad Jānis pajautāja:
– Maksim, a kurā skolā tu strādā?
– 13.
– Ā, tas ir tur nomalē? Tur taču ir vieni vienīgi nelabvēlīgie, vai ne?
– Bērni ir dažādi, – atbildēja Maksims.
– Nu jā, es saprotu, – Jānis pamāja. – Smags darbs, laikam. Vēl par centiem.
Maksims uz viņu ilgi skatījās. Tad teica:
– Normāli.
– Normāli – tas ir cik? – Jānis noliecās uz priekšu, it kā tiešām interesētos. – Nu, var vismaz ģimeni pabarot?
Es neizturēju.
– Jāni, pietiek.
Viņš pagriezās pret mani.
– Kas “pietiek”? Es vienkārši interesējos. Mēs taču esam pieauguši cilvēki, varam apspriest naudu.
– Mēs neapspriežam naudu pie galda, – es teicu.
– Kāpēc? – viņš pasmaidīja. – Tu kaunies? Vai tev ir neērti?
Es neatbildēju.
Madara atnesa gaļu. Mēs sākām ēst. Jānis sāka runāt par mašīnām – par to, ka grib pirkt jaunu, ka vecā jau apnikusi. Pajautāja Maksimam, ar ko viņš brauc.
– Ar “Fordu”, – atbildēja Maksims.
– Ā, – teica Jānis. – Skaidrs.
Tajā “skaidrs” bija viss. Pēc vakariņām mēs dzērām tēju. Jānis pastāstīja stāstu par to, kā reiz apmānījis klientu – pārdevis viņam eļļu lētāk, nekā solīja konkurenti, bet patiesībā kvalitāte bija sliktāka. “Viņš pat nesaprata,” – iesmējās Jānis. Katrīna pajautāja:
– Bet vai tad tas ir normāli?
– Tas ir bizness, – viņš atbildēja. – Ja tu neapmānīsi, apmānīs tevi.
Es sēdēju un skatījos uz viņu. Un pēkšņi sapratu: es viņu nepazīstu
Pusgads. Mēs bijā kopā, vakariņojām, staigājām pa pilsētu. Bet es nezināju, kas viņš ir. Jo viņš neizrādīja sevi. Viņš rādīja savu versiju – man, ērtu, pareizu. Bet tagad, pie šī galda, viņš parādīja citu versiju. Ne man. Viņiem. Un es nevarēju saprast, kura no versijām ir īstā. Mēs aizgājām vienpadsmitos. Atvadījāmies – sausi, ātri. Madara mani atvadoties apskāva un pačukstēja:
– Piezvani man rīt.
Es pamāju. Mēs gājām pa ielu klusējot. Jānis gāja ātri, es tik tikko tiku līdzi. Beidzot es neizturēju:
– Kāpēc tu to darīji?
– Ko? – viņš pagriezās.
– Visu vakaru tu viņus “nolikti”.
– Es? – viņš iesmējās. – Jūlij, par ko tu runā?
– Tu padarīji par mazsvarīgu visu, ko viņi teica. Izsmēji, cēli sevi augstāk.
– Es vienkārši biju es pats, – viņš mierīgi teica. – Es netaisos tēlot tavu draugu priekšā.
– Tu biji prasts un nepieklājīgs.
– Nepieklājīgs? – viņš apstājās. – Es teicu patiesību. Ja viņiem patiesība nepatīk, tā ir viņu problēma.
– Tu neteici patiesību, – es arī apstājos. – Tu runāji tā, lai viņi sajustos sliktāki par tevi.
– A varbūt viņi tiešām ir sliktāki?
Es klusēju.
Bet tas ko viņš pateica tālāk, pārkāpa visas robežas.
Vai Jūlija spēs ko tādu pieņemt?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
