– Jūlij, tu paskaties uz viņiem, – viņš pamāja ar roku uz mājas pusi, no kuras mēs izgājām. – Maksims – skolotājs par tūkstoti mēnesī. Madara – mājsaimniece. Katrīna – kas viņa vispār ir? Kaut kāda sekretāre. Viņi dzīvo savā mazajā pasaulītē, kur galvenais ir skaisti uzklāt galdu un papļāpāt par kaimiņiem. Tu tiešām gribi būt kā viņi?
– Es gribu būt ar cilvēkiem, kuri mani ciena, – es teicu.
– Es tevi cienu, – viņš paspēra soli tuvāk. – Bet es netaisos pielīst taviem draugiem, lai viņi mani apstiprinātu. Man ir vienalga, ko viņi par mani domā.
– Bet man nav vienalga, – es teicu.
– Tad tā ir tava problēma, – viņš pagriezās un gāja tālāk.
Es stāvēju uz vietas. Skatījos uz viņa muguru. Un domāju: a varbūt viņam ir taisnība? Varbūt es tiešām piešķiru pārāk lielu nozīmi draudzeņu viedoklim? Varbūt es vienkārši esmu atkarīga no viņu atzinības? Bet tad es atcerējos Madaras seju – kā viņa iesmējās pirmo reizi, kad viņš pajautāja par salātiem. Kā iesmējās otro reizi. Un kā trešajā reizē vairs neiesmējās, bet vienkārši pamāja ar galvu. Un es sapratu: runa nav par to, ko viņš pateica. Runa ir par to, kāpēc viņš to pateica.
Pēdējais darījums
Es atnācu mājās, izģērbos, apgūlos gultā. Telefons ievibrēja – ziņa no Madaras: “Jūlij, viss kārtībā? Piezvani, kad varēsi.” Es nepiezvanīju. Vēl viena ziņa – no Katrīnas: “Nepārdzīvo. Gadās.”
Gadās. Es gulēju un skatījos griestos. Domāju par to, ka šī nav pirmā reize, kad vīrietis man parāda savu “īsto” versiju pēc tam, kad esmu viņu ielaidusi sev klāt. Pirmais vīrs – gadu pēc kāzām, kad sāka mīlēt stipro. Otrais – pēc pusgada, kad atzinās, ka viņam ir cita ģimene. Trešā nebija – es nolēmu, ka pietiek. Un tad parādījās Jānis. Un es domāju, ka viņš ir citādāks. Tāpēc, ka viņš bija kārtīgs. Tāpēc, ka viņš atvainojās par kavēšanos. Tāpēc, ka viņš teica, ka novērtē mani.
Bet viņš novērtēja nevis mani. Viņš novērtēja manu versiju – to, kura nesizrunājās, nepieprasīja, negaidīja. No rīta viņš uzrakstīja: “Piedod. Pāršāvu pār strīpu.” Es neatbildēju. Vakarā – atkal: “Jūlij, nu davai parunājam. Es saprotu, ka salaidu dēlī.”
Es uzrakstīju: “Kāpēc tu tā uzvedies?”
“Es nezinu. Laikam nervozēju. Gribēju atstāt iespaidu.”
“Atstāji.”
“Jūlij, nu dod man iespēju. Es labošos.”
Es skatījos uz šo ziņu ilgi. Domāju: a ja nu tā ir taisnība? Ja nu viņš vienkārši norāvās, un tas vairs neatkārtosies? Bet tad es atcerējos, kā viņš teica: “Es netaisos tēlot.” Kā teica: “Es biju es pats.” Un sapratu: ja tas ir viņš “pats”, tad man tādu “viņu” nevajag.
Uzrakstīju: “Nevajag.”
“Nevajag ko?”
“Nevajag laboties. Vienkārši paliec tu pats. Bet ne ar mani.”
Viņš neatbildēja. Sestdien es aizgāju pie Madaras. Mēs sēdējām virtuvē, dzērām tēju. Katrīna atnesa torti – pirktu, nevis mājās gatavotu, bet garšīgu. Madara pajautāja:
– Tu nožēlo?
– Ko?
– To, ka iepazīstināji viņu ar mums.
Es padomāju.
– Nē, – es teicu. – Es nožēloju, ka neizdarīju to agrāk.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka, ja es būtu to izdarījusi agrāk, es būtu sapratusi, kas viņš ir, pirms vēl biju pieķērusies.
Katrīna nogrieza man tortes gabalu, uzlika uz šķīvja.
– A tu pieķēries? – viņa pajautāja.
Es paskatījos uz torti. Uz krēmu, kurš bija mazliet nosēdies vienā pusē. Uz drupatām, kuras nobira uz šķīvja.
– Jā, – es teicu. – Bet tas pāries.
Mēs sēdējām klusējot. Dzērām tēju. Aiz loga sniga sniegs – pirmais šajā gadā, slapjš, smags, kas uzreiz kusa uz asfalta.
