Kad mīlestība tiek pārvērsta aprēķinā
Pārdevēja mēģināja glābt situāciju: — Varbūt mēs varam šo darījumu pabeigt citreiz?
— Nebūs nekāda cita reize, — Laura drūmi atcirta. — Šis cilvēks nemaksā ar savu naudu. Viņš maksā ar mūsu kopējo nākotni, kuru viņš tikko kā nodedzināja līdz pamatiem.
— Laura, neesi tik dramatiska, — Arvis mēģināja atgūt savu uzņēmēja toni. — Tas ir tikai gredzens. Investīcija.
— Investīcija? — Laura uzliesmoja, viņas acīs pazibēja spīts. — Tu investē citā sievietē, kamēr es investēju tajā, lai mums būtu mājas! Bet zini, ko es sapratu, skatoties uz šo masīvo, bezgaumīgo dzelteno zeltu? Tu to nepirki viņai.
Tu to pirki sev — kā pēdējo lietu, ko iebāzt kabatā, pirms tu mani pamet pie “sasistas siles” ar visiem parādiem.
Kristīne neērti sakustējās, viņas acīs bija redzams skumjš sapratnes mirklis. Viņa laikam beidzot sāka saprast, ka nav vis “liktenīgā sieviete”, bet gan parasts aizsegs Arvja bēgšanas plānam.
— Arvi, vai tā ir taisnība? — Kristīne pajautāja, mēģinot virzīt sarunu drošākā gultnē. — Tu teici, ka mums būs jauns sākums ārzemēs.
— Jauns sākums? — Laura iesmējās, bet tajos smieklos nebija prieka. — Viņš tev nepateica, ka esmu līdzfinansētāja visiem viņa projektiem? Ka bez mana paraksta viņš nevar pat savu mašīnu pārdot?
Arvis saviebās, it kā viņam īdētu zobs. Viņam bija neērti par sievas atklātību, taču viņš klusēja, nevēloties izraisīt jaunu emociju uzplūdu un sabojāt attiecības ar Kristīni, kura vēl joprojām bija viņa cerība uz “vieglu dzīvi”.
Vakara kulminācija “Spicē” bija neglābjami sabojāta. Garāmgājēji palēnināja gaitu, jūtoties kā iemaldījušies svešā, sāpīgā drāmā.
Visi saprot, bet klusē, tādējādi atbalstot
Laura apsēdzās uz soliņa turpat pie veikala, viņas seja bija sarkana no pārdzīvojuma. Arvis un Kristīne jau lēnām devās uz izeju, meitene turējās gabalu nostāk no viņa.
— Arvi! — Laura viņam uzsauca pēdējo reizi. — Padomā vēlreiz. Vai šī vitrīna tiešām bija tā vērta?
Viņš neatskatījās. Viņš paātrināja soli, it kā mēģinātu aizbēgt no savas desmit gadus ilgušās dzīves turpat starp veikalu skatlogiem.
Nākamajā rītā Laura pamodās savā klusajā, tukšajā dzīvoklī. Viņa lēni staigāja pa istabām, kārtojot lietas, kuras Arvis bija atstājis. Uz virtuves galda gulēja viņu kāzu fotogrāfija — Arvis tur smaidīja tikpat sirsnīgi kā vakar “Spicē”. Taču toreiz tas smaids bija domāts viņai.
Telefons klusēja. Neviena zvana, nevienas ziņas no vīra. Laura apsēdzās un pirmo reizi visa šī gada laikā ļāva sev patiešām ieklausīties klusumā. Vai tiešām taisnība bija dārgāka par mieru? Arvim tiešām klājās smagi, un parādu nasta nebija viegla, bet vai tas attaisnoja šādu nodevību? Viņa joprojām sev teica, ka ir rīkojusies pareizi, neļaujot viņam sevi apkrāpt, taču šī taisnība vairs nesildīja.
Svarīgākā stāsta atziņa
Materiālas vērtības un rotaslietas, kas iegūtas uz melu pamata, kļūst par slogu, nevis dāvanu. Arvis vēlējās nodrošināt sev “pārejas periodu” uz citas sievietes rēķina, bet tā vietā viņš pazaudēja vienīgo cilvēku, kurš viņam tiešām ticēja.
Galvenā atziņa ir tāda, ka uzticība ģimenē ir augstākā valūta; ja šis fonds tiek izzagts, nekādi juvelieru gredzeni nespēj atgriezt zaudēto cieņu.
Par dārglietu pirkšanu krīzes brīdī: No saimnieciskā viedokļa — Arvis rīkojās kā aprēķinātājs, kurš dāvanu izmanto kā “pārvietojamu kapitālu”. No morāles viedokļa — tā ir dubulta nodevība. Viņš nevis mēģināja glābt ģimenes budžetu, bet gan gatavojās bēgšanai, izmantojot kopējos līdzekļus. Ignorēt sievas upurus, lai izrādītos citai, ir zemiski.
Par publisko konfrontāciju “Spicē”: Lauras rīcība bija kliedziens pēc taisnības. Varbūt kādam tas šķita neērti, bet viņai tā bija vienīgā iespēja pārtraukt melu sēriju. Viņa mēģināja padarīt situāciju “redzamu”, lai Arvis vairs nevarētu paslēpties aiz saviem “darba grafikiem”. Viņa izmantoja patiesību kā ieroci, lai glābtu to, kas vēl glābjams — savu pašcieņu.
Secinājums
Laura rīkojās nevis kā pamesta sieva, bet kā sieviete, kura ir atvērusi acis. Viņa izvēlējās “uzvarēt” šajā sāpīgajā spēlē, atklājot melus, taču rezultātā viņa zaudēja ilūziju par savu laulību. Viņa drīkstēja rīkoties skarbi, jo Arvis bija pārkāpis visus morāles likumus.
Vai vispār drīkst piedot šādu aprēķinu? Dalies ar savu viedokli komentāros!
