Es nekad nebiju aizdomājusies, ka vīrietim varētu būt svarīgs mans izskats. Dzīvojot Liepājā, vienmēr esmu bijusi tāda vidēja auguma — ne pārāk smalka, ne pārlieku kupla.
Pielūdzēju jaunībā netrūka, bet es izvēlējos Andri. Mēs satikāmies apmēram gadu, un tad apprecējāmies. Sākumā viss bija ļoti labi — mīlestība un sapratne.
Piedzima dēls, un tad viss mainījās. Drīz pēc tam mans izskats nedaudz mainījās, un atgriezties iepriekšējā formā man neizdevās. Vīrs kļuva atturīgāks.
Viņš nereti bija vēsāks un atturīgāks pret mani. Dažreiz viņa vārdi lika justies nesaprastai, piemēram, “Redzi, kādas pārmaiņas ir notikušas.” Man tas bija grūti, jo es centos darīt visu, kas iespējams.
Bērns prasīja daudz uzmanības, un man gandrīz vairs nebija laika sev. Skatoties spogulī, sapratu, ka esmu mainījusies. Vēlējos justies tā, kā pirms laulībām un bērna piedzimšanas. Tajā pašā laikā vīrs bija prasīgāks un biežāk izteica savas piezīmes.
Es centos par sevi rūpēties, bet tas deva tikai nelielu rezultātu. Māte vienmēr teica, ka nav jāuztraucas — tāda ir mana daba un ķermeņa uzbūve.
Mātes vietā mani bieži mierināja arī vīra māte, kas reizēm ieteica vairāk rūpēties par sevi. Toties vīra brālis Dainis, kas ir par dažiem gadiem vecāks gan par mani, gan par vīru, teica, ka viss ir kārtībā tāpat.
Savas ģimenes viņam vēl nav. Viņš bieži pie mums nāk ciemos, un mums ir labas attiecības. Es reiz pajautāju, kāpēc vēl nav izveidojis savu ģimeni, un viņš teica, ka vēl nav saticis īsto.
Tieši pirms 10 gadiem es satiku savu inženieri – kā mēs dzīvojam tagad
Reizēm viņš pasmaida un saka, ka vajadzīga tāda kā es, jo mūsdienu jaunās meitenes pārāk daudz domā par savu izskatu. Ar viņām pat uz restorānu aiziet ir sarežģīti — viņas ļoti uzmanās, ko ēd, un es arī pie viņām vairs neēdu. Tas dažkārt liekas neērti.
Mūsu sarunas parasti notiek vieglā un jokpilnā tonī. Vīrs reizēm man pajoko par manu izskatu, pat nerūpējoties, ka apkārt ir citi. Pat viņa brālis reizēm viņu uzjautrina par to.
Situācija kļuva tāda, ka vīrs arvien biežāk aizkavējās pēc darba, dažreiz pat nepārnakšņoja mājās. Viņš vienmēr teica, ka ir aizņemts. Taču es neesmu akla — saprotu, kas notiek. Daži paziņas pat stāstīja, ka redzējuši viņu kopā ar jaunu un izskatīgu sievieti.
Pie veikala ieraudzīju vīra mašīnu — tur sēdēja cita sieviete. Atvēru durvis un vienkārši pajautāju: kas viņa ir? Viņa atbildēja — gandrīz kā viņa sieva. Tā nu tas bija!
Negaidīts izteikums — bet kas tad es esmu? Tajā brīdī pienāca mans vīrs. Es vaicāju: “Ko tas viss nozīmē?” Viņš teica: “Ej mājās, parunāsim vēlāk.” Iesēdās mašīnā un aizbrauca. Es atgriezos mājās, nespēju mierīgi būt. Vīrs atbrauca un paziņoja, ka plāno šķirties.
Viņš iemīlēja citu un devās pie viņas. Es viņu nesaucu atpakaļ un pat neaicināju palikt. Viņš savāca mantas un aizbrauca. Tajā pašā vakarā pie manis atnāca viņa brālis Dainis — viņš jau zināja visu. Viņš centās mani nomierināt, ilgi runājām, un man kļuva vieglāk.
Pēc tam viņš atzina, ka mani mīl jau ilgi. Kopš tā laika pagājuši seši mēneši, kopš esam precējušies. Viņš mani sauc par savu “mīļo kliņģerīti”. Es vairs nejūtu nekādas kompleksus par savu izskatu. Esmu pilnīgi laimīga. Savukārt manam bijušajam vīram ar to meiteni arī nesanāca — viņi izšķīrās, un viņš atkal meklē savu ceļu.
Dzīve reizēm ved negaidītus ceļus, bet svarīgi ir nezaudēt pašcieņu un ticību sev. Pat sarežģītās situācijās iespējams atrast laimi un mīlestību, ja tikai neaizmirstam rūpēties par sevi un būt godīgiem pret savām sajūtām.
Kā jūs domājat — kas jums pašiem palīdz saglabāt mieru un spēku, kad dzīvē rodas pārmaiņas? Dalieties savā pieredzē komentāros!
