Tas bija 1988. gads, kad Martinam bija 12 gadi un viņš pārnāca no skolas, jo viņam sāpēja kakls. Tajā skolā viņš vairs nekad neatgriezās. Pēc šīs dienas viņa veselība strauji pasliktinājās. Martins zaudēja spēju staigāt, patstāvīgi ēst un, laikam ejot, pat spēju komunicēt. Ārsti to nodēvēja par kādu neirodeģeneratīvo slimību, bet nespēja pateikt konkrēti, kas viņam kaiš. Tas ir miglā tīts vēl šobaltdien.
Martina vecākiem tika pateiks, ka nu viņu dēla inteliģences līmenis ir kā 3 mēnešus vecam zīdainim. Ārsti pateica, lai ved viņu mājās nomirt.
Pēdējie Martina vārdi, kurus viņš jebkad pateica bija: “Kad mājās?”
Viņš tomēr nenomira. Viņa vecākiem bija pateikts, ka Martins nesaprot apkārt notiekošo un nespēj uztvert pasauli kā tādu. Tomēr, Martins atzīst, ka aptuveni 4 gadus pēc saslimšanas viņš it kā sāka atmosties. Viņš spēja saprast visu apkārt notiekošo, bet nekādā veidā nespēja par to paziņot saviem tuviniekiem.
Lielu daļu laika viņš pavadīja dažādos rehabilitācijas un dienas centros, kur katrā piedzīvoja ļaunprātīgu izturēšanos vai izmantošanu. Tas ne vienmēr notika ar viņu, bet daudziem gadījumiem viņš bija liecinieks. “Tik daudzus gadus pret mani izturējās kā pret spoku. Tā, ka manis vispār nebūtu, lai gan es redzēju un dzirdēju visu, ko cilvēki teica un darīja, ” Martins stāsta ar datora palīdzību.
“Man visgrūtāk bija pārdzīvot to, ka es biju pilnīgi bezspēcīgs. Es biju atstāts citu cilvēku varā. Es ēdu tad, kad man lika ēst, es gulēju vai sēdēju, tad, kad kāds mani nolika atbilstošā pozā. Viss tika izlemts manā vietā,” viņš dalās savos pārdzīvojumos.
Tas bija ļoti smags laiks arī Martina ģimenei un kādā vakarā, kad viņa vecāki bija strīdējušies, viņa māte Martinam pateica: “Es ceru, ka tu nomirsi.”
“Tas salauza manu sirdi,” Martins stāsta “tomēr, viss ko es varēju just pret savu mammu bija mīlestība un līdzjūtība.”
Pienāca 2001. gads, kad visa situācija mainījās. Martina terapeite vienā no viņu sesijām, pamanīja tādu kā dzirksti viņa acīs, kas ļāva viņai ticēt, ka viņš patiesībā saprot apkārt notiekošo. “Ja nebūtu viņas, tad es visticamāk būtu nomiris vai aizmirsts kādā no aprūpes namiem,” Martins ar smaidu sejā stāsta “esmu viņai ļoti pateicīgs.”
Viņa prāts attīstījās, kļuva spēcīgāks un līdz ar to viņa ķermenis arī kļuva stiprāks. Tagad viņš ir pabeidzis koledžu, iemācījies vadīt automašīnu un pat atradis savu mūža mīlestību. Pēc 13 gadu ilgas būšanas par spoku, viņš ir atguvis jaunu dzīves sparu un jūtas laimīgs.
Par to vairāk var izlasīt viņa sarakstītā grāmatā “Ghost boy”, kurā galvenais no vēstījumiem ir : “Nenovērtē par zemu to, kas ir iespējams.”
Avots: nbcnews.com