Ieva pamodās septiņos no rīta. Viņa izslēdza modinātāju, uzmeta skatienu savam guļošajam vīram, lēnām izstaipījās un ar nelielu nepatiku sāka celties.
Ieva nomazgājās dušā, pagatavoja brokastis, iedzēra kafiju un sāka gatavoties darbam. Pirms došanās prom viņa noskūpstīja savu mīļoto vīru, kurš miegaini kaut ko nomurmināja atbildē, un steigā devās uz autobusa pieturu. Bija sestdiena.
Ieva strādāja skaistumkopšanas salonā, tāpēc viņas nedēļas nogales bieži nesakrita ar vīra brīvdienām, jo viņš strādāja pēc ierastā grafika. Šodien viņš palika mājās, lai mierīgi izgulētos, kamēr sieva bija spiesta veikt kārtējās procedūras. Viņi nedzīvoja lielā mājā, bet gan vienkāršā Pļavnieku mikrorajona PSRS laika daudzdzīvokļu namā. Toties māja bija atjaunota, nosiltināta, un dzīvoklis bija viņas – tajā bija veikts labs remonts.
Drīz vien Ieva devās uz darbu!
Salonā Ievu sagaidīja kolēģe ar izbrīnu sejā.
– Ko tu šeit dari, Ieva? Ir sestdiena!
– Jā, kas noticis? – sieviete jautāja, apjukumā aizelsusies.
– – Mēs taču samainījāmies! Vai esi aizmirsusi? – smejoties teica kolēģe, kura bija apmainījusies vietām ar Ievu.
– Ak, pareizi! Kāda gan es esmu aizmārša! Kā es varēju sajaukt dienas? Velti cēlos septiņos no rīta kā pilnīga muļķe!
Salonā kolēģes smējās, malkoja tēju un pārrunāja jaunākās ziņas, kamēr Ieva gatavojās doties prom.
– Nu, labi, paslēpšos zem vīra segas un pagulēšu vēl pāris stundas, – Ieva atvadījās un steidzās uz autobusa pieturu.
Ieva sēdēja autobusā un vēroja pa logu vientuļos garāmgājējus, kuriem, tāpat kā viņai, agrā nedēļas nogales rītā nācās doties uz darbu. Pēkšņi viņa aizdomājās par savām attiecībām ar vīru, un sirdi pārņēma skumjas un ilgas.
“Pēdējā laikā viss ir sarežģīti… Mēs abi strādājam, maiņas nesakrīt, esam izsmelti… Vakariņās sēžam klusumā un pēc tam dodamies gulēt. Nav ne romantikas, ne pārsteigumu, ne ziedu… Pat neatceros, kad pēdējo reizi bijām kino. Droši vien vēl pirms kāzām…”
Viņa smagi nopūtās un nolēma, ka, tā kā šodien ir brīvdiena, tā jāvelta ģimenei. Steidzīgi iegriezusies veikalā, viņa iegādājās augļus, sieru un vīnu. Gribēja sagatavot romantiskas vakariņas… un parūpēties par skaistu vakara noslēgumu.
Ieva klusi ienāca mājās, uzmanīgi aizverot durvis, lai nepamodinātu guļošo vīru. Viņa devās uz virtuvi, nolika pārtikas maisiņus un tikai tad pamanīja dīvainās skaņas, kas atskanēja no vannasistabas… Tā bija sievietes balss!
Ieva klusi piegāja pie vannasistabas durvīm un ieklausījās… Nebija nekādu šaubu – viņa to nebija iztēlojusies. Sirdij dauzoties, viņa strauji atvēra durvis un iesteidzās iekšā, pārsteidzot gan savu vīru, gan svešo sievieti…
Vīrs izbrīnīts skaļi iebļāvās un apstulbis pavērās sievas sejā.
– Vai tu neesi darbā? Vai kaut kas noticis? – viens pēc otra izspruka divi neveikli jautājumi.
Meitene, kas bija kopā ar viņu, steigšus ietinās dvielī, cenšoties sevi noslēpt. Ar izbrīnītām acīm viņa vēroja pāra reakciju, prātā drudžaini meklējot risinājumu – bēgt prom vai vienkārši pazust no zemes virsas.
Ievai aizrāvās elpa, un viņas prātā iestājās milzīgs tukšums. Sāpīgais aizvainojums plosīja viņu no iekšienes. Vēl mirklis – un viņa būtu gatava saļimt uz grīdas un izplūst asarās.
Tajā brīdī, kad kājas jau gandrīz atteicās turēt, Ieva pēkšņi apjauta situācijas absurdu. Viņa pavērās uz savu pliko, apjukušo vīru, uz viņa drebējošo kompanjoni, kas bija iespiesta stūrī, un saprata – šis nožēlojamais duets nav viņas asaru vērts. Un tad viņa sāka smieties.
– Vai tevi vispār neviens negrib? – Ieva pagriezās pret meiteni, saraucot uzacis. – Tev tiešām jāskrien pie citu sieviešu vīriem? Un vēl manā dzīvoklī?!
– Kādā ziņā “vīriem”?! – sieviete pēkšņi satraucās. – Tu man teici, ka esi šķīries! – viņa neticīgi pavērās uz Ievas vīru.
– Nu… es… es… es… es… es… grasījos… – vīrietis stostīdamies mēģināja attaisnoties.
– Un dzīvoklis?! Tu teici, ka tas ir tavs! Tu solīji, ka mēs šeit kopā dzīvosim! – meitene apjukusi izsaucās, neticīgi skatoties uz vīrieti.
Ieva smējās. Spriežot pēc meitenes apjukušā skatiena, viņa tiešām nenojauta, ka vīrietis ir precējies un ka dzīvoklis patiesībā pieder viņa sievai – tātad viņai pašai.
– Tātad tas ir… es… es… es… es… gribēju… – vīrietis saminstinājās, it kā būtu iesprostots starp diviem dzirnakmeņiem. Viņš mēģināja atrast pareizos vārdus, taču tie nekādi nenāca. Iestājās neveikla pauze. Viņa seja nosarka no papēžiem līdz pat matu galiem.
Ieva ar ziņkāri vēroja šo absurdu izrādi. Pārsteidzošā kārtā sāpes bija pazudušas, un viņai pat kļuva jautri. Cik ironiski – ņemot vērā situāciju. Viņa ar interesi gaidīja, kā vīrs mēģinās izlocīties, bet, kad pacietība beidzot izsīka, viņa mierīgā balsī sacīja:
– Kāds tu esi neveiksminieks. Pat viesnīcai naudas nepietika… Ja tu tagad varētu sevi redzēt… Ugh! Tas ir tik nožēlojami! Ko es vispār tevī saskatīju… – Ieva nogrozīja galvu, acīs vairs nebija ne dusmu, ne sāpju, tikai dziļa vilšanās.
Un tad izrādījās pats interesantākais…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
