Uz sliekšņa stāvēja divi inspektori. Viens no viņiem, garš vīrietis ar stingru seju, pamāja ar galvu.
— Jūs teicāt, ka dzirdat trokšņus no apakšējā dzīvokļa?
— Jā, — Alīna pamāja, jūtoties muļķīgi. — Tas notiek katru nakti. Un… lūk.
Viņa pasniedza viņiem zīmīti. Viņi apmainījās skatieniem. Viens no viņiem izņēma lukturīti.
— Parādiet mums dzīvokli, — viņš sacīja.
Viņi devās lejā. 32. dzīvokļa durvis bija aizslēgtas. Viens no vīriešiem tās atvēra ar atslēdznieka veiklumu. Kad durvis atvērās, Alīna aizturēja elpu. Dzīvoklis bija tukšs. Burtiski tukšs. Nebija ne mēbeļu, ne tapešu, ne vismazākās pazīmes, ka tur kāds dzīvojis. Inspektori pārmeklēja telpas, ielūkojās katrā stūrī, taču neko aizdomīgu neatrada.
Lasi vēl: Māja uz apburta kalna – tas, ko mēs redzējām pa logu vētras dienā, mani joprojām nepamet
— Te neviena nav, — beidzot sacīja viens no viņiem. — Arī pēdu, ka te nesen kāds būtu bijis, nav. Spriežot pēc putekļiem, te neviens nav bijis vairākus mēnešus, ja ne gadus.
Alīna stāvēja durvju ailē, cenšoties saprast dzirdēto. Viņa nevarēja kļūdīties. Tās skaņas, tā zīmīte… tas bija pārāk īsts.
— Bet… — viņa iesāka, taču apklusa, sajutusi, kā viņu ietver ledains aukstums.
— Mēs jums atstāsim vizītkarti. Ja kas notiek atkal — zvaniet.
Kad viņi aizgāja, Alīna palika viena smacīgajā klusumā. Viņa aizslēdza durvis un kādu brīdi vienkārši stāvēja, skatoties tumsā.
— Kas tu esi? — viņa nočukstēja, it kā vēršoties pie neredzama sarunu biedra.
Nākamajā dienā viņa sāka meklēt atbildes. Alīna sēdēja uz grīdas savā dzīvoklī, apkārt izklājusi vecu avīžu izgriezumus. Uz nodzeltējušām lapām virsraksti informēja par vīrieša noslēpumaino pazušanu no 32. dzīvokļa. Viņu sauca Māris Lapiņš, un viņš bija pazudis bez pēdām tieši pirms sešiem gadiem. Avīzes pieminēja dīvainas sūdzības par trokšņiem un pat dīvainu smaku, taču tur neko neatklāja.
Viņas skatiens apstājās pie vienas no fotogrāfijām. Tajā bija redzamas 32. dzīvokļa durvis, uzņemtas tajā laikā. Uz sienas blakus tām bija dziļi skrāpējumi, it kā kāds būtu mēģinājis izrauties ārā.
Nakts iestājās ātri. Klusums bija smags kā akmens plāksne, taču to pārtrauca tie paši trokšņi no apakšas. Alīna vairs nespēja pretoties — kaut kas viņā lika iet, saprast, sastapties ar to, kas slēpjas aiz tukšā dzīvokļa sienām. Viņa uzvilka mēteli, paņēma lukturīti un devās lejā. Pie 32. dzīvokļa durvīm viņa apstājās. Šoreiz durvis nebija aizslēgtas — tās atvērās ar vieglu čīkstienu, it kā būtu gaidījušas viņas atnākšanu.
Iekšā valdīja tas pats nomācošais tumšums kā iepriekš. Alīna ieslēdza lukturīti un uzmanīgi devās uz priekšu. Viņa juta, kā grīda zem kājām viegli vibrē, it kā kaut kur dziļi pukstētu.
— Kas tur ir? — viņas balss skanēja klusi, bet atbalsojās no tukšajām sienām.
Klusums. Un pēkšņi no istabas dziļuma atskanēja vājš, gandrīz nedzirdams čuksts. Tas atkārtoja vienu un to pašu frāzi:
— Palīdzi man…
Lasi vēl: Vīrietis no Rīgas dalās pieredzē kā Bolt Drive dabūjis samaksāt sodu 349EUR apmērā – esiet zinoši
Alīna paspēra soli uz priekšu, pavēršot lukturīti skaņas virzienā. Istabas stūrī uz grīdas kaut kas bija nomests. Pienākusi tuvāk, viņa ieraudzīja vecu, nolietotu dienasgrāmatu ar norautu vāku. Uz tās lapām bija šķībi rakstīti teikumi, it kā steigā.
«Viņi nāca pēc manis. Viņi ir sienās. Es dzirdu viņus katru dienu. Neviens netic. Bet tu… tu arī viņus dzirdēsi.»
Tiklīdz viņa izlasīja šos vārdus, lukturītis sāka mirgot un izdzisa. Klusumu pāršķēla skaļš skrāpēšanās troksnis, kas atbalsojās no sienām. Alīna sajuta, kā kaut kas auksts pieskaras. Viņa pagriezās, taču neko neredzēja. Taču aiz muguras soļi kļuva arvien tuvāki. Viņa metās pie durvīm, bet tās, kas pirms mirkļa bija pusvirus, tagad ar troksni aizcirtās.
Tumsā viņas acu priekšā sāka iezīmēties aprises. Cilvēka siluets, izstiepta seja.
— Tu mani dzirdēji, — atskanēja tās balss — aizsmakusi un ledaina. — Tagad tu esi nākamā.
Būtne izstiepa roku, un tajā brīdī Alīna saprata: tas nebija cilvēks. Tas bija tas, kas bija palicis no vīrieša, kurš pazuda pirms sešiem gadiem.
***
Nākamajā dienā kaimiņi stāstīja par dīvainiem trokšņiem, kas nākuši no 42. dzīvokļa. Taču neviens neatvēra durvis, lai pārbaudītu. Kad pārvaldnieks ienāca pēc nedēļas, Alīna dzīvoklis bija tukšs. Bet tagad katru nakti no 42. dzīvokļa dzirdami dīvaini čauksti un klusi soļi. Un uz kaimiņu sliekšņiem sāka parādīties zīmītes ar tiem pašiem vārdiem:
«Palīdzi man.»
