Man — piedzimšana. Es nedaudz atvēru kasti, lai ieskatītos tajās. Melns lakots spīdums, zelta sprādze. Mazā formātā — pilnība. Tajā naktī es ilgi negulēju. Telefons klusēja. Es gaidīju, ka viņš rakstīs, piezvanīs, paskaidrosies. Nekā. Tikai klusums, kas bija skaļāks par jebkuriem vārdiem. Tas klusums tagad piederēja man. Es to valdīju.
No rīta es uzvilku kurpes. Tās sēdēja ideāli. Es paskatījos spogulī — un atpazinu šo sievieti. Tā biju es, tikai īstāka. Šī sieviete sev vairs neatteica kurpes. Šī sieviete zināja savu vērtību un vairs netirgojās. Darbā pirmā lieta, ko es jautāju kolēģim Valdim:
— Kā tev patīk manas kurpes?
Valdis, piecdesmitgadīgs dizainers, paskatījās uz leju un pasmaidīja. Pareizi pasmaidīja — ne ar izsmieklu, bet ar sapratni.
— Skaistas. Jaunas?
— Ļoti jaunas. Vakar nopirktas.
— Kādam?
Es paskatījos uz viņu un godīgi atbildēju:
— Sev.
Valdis pamāja. It kā es būtu pateikusi kaut ko ļoti gudru. Varbūt tā arī bija gudrība. Vienkāršākā un grūtākā.
— Pareizi. Tas kļūst par retumu.
Pēc divām dienām Igors uzrakstīja ziņu. Es sēdēju mājās, skatījos filmu, dzēru karstu šokolādi. Viņa ziņa iemirdzējās ekrānā:
“Varbūt es pārcentos?”
Es skatījos uz šiem vārdiem. Un neko nejutu. Tikai mieru. It kā Igors būtu tēls no vecas filmas, kuru es vairs neatceros. Es rakstīju lēni, pārdomājot katru vārdu: “Igor, es tev esmu pateicīga. Tu man ļāvi saprast kaut ko svarīgu. Es beidzot sadzirdēju sevi. Bet atgriezties — es nevaru. Jo es jau esmu atgriezusies pie sevis. Un šis ceļš ir vienvirziena.”
Viņš neatbildēja. Es pagaidīju nedēļu, tad izdzēsu numuru. Mēnesi vēlāk es sēdēju tajā pašā kafejnīcā, kur dzēru kafiju tajā dienā, kad nopirku kurpes. Kurpes bija man kājās — es tās vilku gandrīz katru dienu. Tās vairs nebija jaunas, nebija ideālas. Tās bija manas. Blakus man sēdēja Maira.
— Viņš vairs nezvana? — viņa jautāja.
— Vienreiz uzrakstīja. Es atbildēju tieši. Un viss.
— Un?
Es paskatījos uz kurpēm, tad uz Mairu. Viņas acīs bija jautājums, kuru viņa baidījās uzdot: vai piecdesmit piecu gadu vecumā sieviete var būt vienkārši laimīga bez vīrieša?
— Nē. Es nožēloju tikai vienu — ka nenopirku tās agrāk.
Maira iesmējās. No sirds, patiesi.
— Zini, kas man tevī patīk? Tu nemeklē jaunu vīrieti, lai kaut ko kādam pierādītu. Tu vienkārši dzīvo. Tas ir retums.
— Varbūt tas arī ir pierādījums, — es atbildēju.
Mēs sēdējām kafejnīcā vēl stundu. Pēc tam es aizgāju uz izstādi. Kurpēs par diviem simtiem. Kurpēs, kuras nopirku ne kāda dēļ, bet sevis dēļ.
Izstādē es satiku vīrieti. Nejauši. Mēs abi stāvējām vienas gleznas priekšā. Lielas, sarkanas, tukšas iekšpusē. Un pilnas vienlaikus. Viņš bija nedaudz vecāks par mani. Ar laipnām acīm. Un ar patiesu interesi jautāja par katru audeklu. Mēs runājām divas stundas. Laiks pagāja nemanot. Kā vienmēr, kad runā ar cilvēku, kurš patiešām klausās.
Lasi vēl: Maigā franču rulete 5 minūtēs – pilnīgi kūst mutē; viesi slavēs un prasīs papildporciju
Pirms aiziešanas viņš paskatījās. Uz leju.
— Skaistas kurpes, — viņš teica vienkārši.
— Paldies, — es atbildēju.
— Tas nozīmē, ka tu cieni sevi!
Es pasmaidīju. Lūk, tas bija pavisam citādi. Nevis “kam tev tādas kurpes”, bet “tu cieni sevi”. Saruna par iekšējo, nevis par cenu.
— Tas nozīmē, ka es mīlu sevi, — es teicu godīgi. — Un, iespējams, tas ir pats galvenais dzīvē.
Viņš pamāja. It kā es būtu atbildējusi uz jautājumu, ko viņš sev bija uzdevis jau sen.
— Es vēlētos tevi labāk iepazīt. Ja tu atļausi.
Viņš palūdza manu numuru. Es to iedevu. Bet pat ja viņš nebūtu piezvanījis, es būtu bijusi laimīga. Tāpēc, ka es beidzot sadzirdēju to, ko man teica Igors. Un es izvēlējos sevi. Tā klusuma skaņa telefona otrā galā, kad es pārtraucu zvanu, izrādījās skaļāka par jebkuriem vārdiem. Jo tas bija mana izvēles klusums. Manas brīvības klusums. Un katru reizi, kad es uzvelku šīs kurpes, es atceros:
Es esmu vajadzīga sev. Ar visām prasībām, ar visām vēlmēm, ar visiem sapņiem. Un tam, kurš ir gatavs to redzēt. Tikai viņam.
