Negaidītais pavērsiens: “Mūžības” patiesā cena
Nedēļu pēc tam, kad Igors bija aizgājis, Lūcija joprojām juta rūgtumu, ikreiz ieraugot tukšo vietu uz galda, kur bija stāvējis plastmasas pušķis. Viņa jau bija aizmirsusi par tām rozēm, līdz saņēma negaidītu zvanu no nepazīstama numura.
— “Labdien, vai Lūcijas kundze? Mans vārds ir Valters, esmu no antikvariāta. Pie mums vērsās kungs, vārdā Igors, kurš vēlējās atpirkt “atpakaļ” dāvinātu priekšmetu, taču mums radās aizdomas, ka noticis pārpratums.”
Lūcija apstulba. Izrādījās, ka Igors nebija vis pircis lētu plastmasu lielveikalā, bet gan savā “racionālajā” manierē apmeklējis izsoli. Viņš bija iegādājis 19. gadsimta beigu franču meistara roku darbu — rozes, kas veidotas no unikāla, emaljēta polimēra un sudraba stieplēm, kas vizuāli atgādināja lētu audumu, bet patiesībā bija kolekcijas priekšmets ar milzu vērtību.
Kad Lūcija, sirdi pukstot, metās pie atkritumu tvertnes mājas pagalmā, viņa redzēja, ka tā ir tikko iztukšota. Viņas “lētais” un “bezgaumīgais” pušķis, kura vērtība, kā izrādījās, bija mērāma tūkstošos eiro, tagad atradās ceļā uz pilsētas izgāztuvi. Taču vislielākais izbrīns viņu gaidīja vakarā. Pie durvīm atskanēja zvans. Tur stāvēja kaimiņu puika Artis, nedaudz nosmērējies, un rokās turēja tās pašas sarkanās rozes.
— “Lūcijas tante, es redzēju, ka jūs šito izmetāt. Bet man likās tik smukas… Es gribēju pajautāt, vai drīkst paņemt? Es tās šodien parādīju savam skolotājam, viņš teica, ka tās ir mākslas darbs.”
Lūcija skatījās uz puķēm un pēkšņi sāka smieties. Viņa saprata – Igors bija bijis tik pārņemts ar savu “racionalitāti” un vēlmi “ieguldīt lietās, kas neizgaist”, ka bija aizmirsis pašu galveno: cilvēcisku sarunu. Viņš bija uzdāvinājis bagātību, bet pasniedzis to tik nabadzīgi un augstprātīgi, ka tā kļuva par atkritumu.
Viņa paņēma vienu rozi, bet pārējās atdeva puikam.
— “Paturi tās, Arti. Pārdodiet tās ar mammu un aizbrauciet ceļojumā. Šīs puķes tiešām ir vērtīgas, bet tās nes nelaimi tiem, kas mīlestību mēra ciparos.”
Lūcija aizvēra durvis, turot rokās vienīgo auksto, sudraba rozi. Viņa beidzot saprata — pat visdārgākā manta kļūst par lētu plastmasu, ja tai klāt nav pievienots ne grams siltuma.
