Kas būtu, ja es jums teiktu, ka pasaule, kurā jūs šorīt pamodāties, nav gluži tā pati, kurā pamodos es? Ka aiz jūsu loga izplešas viena pasaule, bet aiz mana — pavisam cita, un abas ir patiesas?
Tas nav trakais paradokss. Tā ir pati fundamentālākā mūsu esības likumsakarība — un, to apzinoties, jūs atverat durvis uz citu dzīvi.
Pasaule, ko nēsājam sevī
Mēs pieradām domāt, ka realitāte ir viena un objektīva. Mēs ticam, ka redzam lietas tādas, kādas tās ir. Bet vai tiešām? Iztēlojieties uz mirkli, ka esat bite. Jūsu pasaule mirdz ultravioletās krāsās, kas cilvēka acij nav redzamas. Zieds, kas mums šķiet vienkārši dzeltens, jums ir kā spožs orientieris. Tagad iedomājieties, ka esat muša — jūsu acis redz pasauli kā tūkstošiem mazu attēlu mozaīku. Viena un tā pati pļava — bet divas pilnīgi atšķirīgas realitātes.
Katram dzīvajam radījumam ir savs unikālais “prāts”, savs uztveres veids. Un cilvēks nav izņēmums. Mēs dzīvojam nevis “pašā realitātē”, bet tās interpretācijā — caur mūsu domām, pieredzi, bailēm, cerībām un pārliecībām.
Pasaka par zemi un zirgu: kur slēpjas tava patiesība
Reiz diviem cilvēkiem uzdāvināja lielu sainīti.
Pirmais, pesimists, atvēra to un ieraudzīja tikai mitru zemi. “Kā vienmēr,” viņš nopūtās. “Man atkal tikai dubļi un vilšanās.”
Otrs, optimists, saņēma tieši tādu pašu dāvanu. Viņa acis iemirdzējās, viņš sāka ar rokām rakt pa zemi un iesaucās:
“Šeit noteikti ir zirgs! Tik daudz zemes nevar būt bez pēdām no viņa!”
Abi redzēja vienu un to pašu.
Taču viens dzīvoja pasaulē, kur viss ir pelēks un bezcerīgs, bet otrs — pasaulē, kur iespējams brīnums.
Filtri, caur kuriem skatāmies
Mēs nekad neredzam pasauli “tādu, kāda tā ir”. Mēs redzam to caur filtriem:
Pesimista filtrs redz problēmas un šķēršļus.
Optimista filtrs redz iespējas un cerību.
Tā arī veidojas mūsu dzīves pieredze — nevis no notikumiem, bet no mūsu reakcijām uz tiem. Vienam darba zaudējums ir kaut kas traks, citam — iespēja sākt no jauna. Vienam rupjš vārds ir apvainojums, citam — sauciens pēc palīdzības.
Bet kas notiek, ja filtru vispār nav? Ja cilvēks vienkārši redz — bez vērtējuma, bez interpretācijas?
Apgaismība — kad tu vairs neesi vērotājs, bet pats telpas plašums
Garīgā izaugsme nav tikai “domāt pozitīvi”. Tā nav viena filtra nomaiņa pret otru. Patiesā pamošanās notiek tad, kad apzinies: tu neesi tas, kurš skatās caur filtru — tu esi tas, kas apzinās skatīšanos.
Tu neesi vilnis (optimists vai pesimists). Tu esi okeāns, kurā šie viļņi dzimst un izzūd. Tad cilvēks, stāvot pie tās pašas mēslu kaudzes, vairs neuzdod jautājumus “kur zirgs?”. Viņš vienkārši ir. Viņš jūt zemi, dzird kukaiņu dūkoņu, elpo vēju un saprot, ka pati pieredze būt — tas ir brīnums.
Lasi vēl: 13. novembris — mistiskā ceturtdiena: ko šajā dienā nedrīkst darīt, citādi dzīve kļūs tikpat tukša- ticējumi, aizliegumi un māņticības
Atslēga uz citu dzīvi — jautājums “Kas es esmu?”
Tātad ko darīt? Kad jūtat dusmas, aizvainojumu vai ekstāzi — pajautājiet sev: “Kas to jūt?” Kas piedzīvo šo sajūtu? Kas redz šīs domas?
Neanalizējiet, vienkārši jautājiet. Tajā brīdī uzmanība no emocijas pārvietojas uz to, kas apzinās emociju. Telpa iekšā paplašinās.
Problēma var nepazust, bet tā vairs nav viss jūsu Visums — tā kļūst tikai par parādību jūsu apziņas plašumā. Un tad jūs sākat redzēt: jūs neesat dusmas, ne loma, ne stāsts. Jūs esat klusums, kurā viss tas rodas un izzūd.
Atgriešanās mājās
Mēs visu dzīvi esam pavadījuši, mēģinot pārkārtot savas domas — it kā remontētu istabu, kurā dzīvojam. Bet pamošanās ir atklāsme, ka jūs neesat tās istabas iemītnieks. Jūs esat viss nams. Jūs esat debesis, kuras šķērso jūsu domu mākoņi.
Lasi vēl: Ko nedrīkst darīt dzimšanas dienā: 5 galvenie tabu, kas sabojās visus tavus centienus
Pasaule nemainīsies. Bet jūsu attiecības ar to mainīsies uz visiem laikiem. Mēslu kaudze paliks mēslu kaudze, bet jūs vairs nebūsiet tas, kurš tajā rokās. Jūs kļūsiet par to, kas aptver gan šo kaudzi, gan zirgu, gan gaidītāju, gan tukšumu, kurā viss šis mūžīgi un skaisti norisinās.
